Latvijas Komunistiskās partijas nacionālā politika 1917—1920

Table of contents :
Front Cover
PRIEKŠVĀRDS ...
IEVADS ...
UN NACIONĀLĀ JAUTĀJUMA RISINĀŠANA LATVIJĀ ...
būs gādāt, lai nebutu «...nekādas privilēģijas nevienai ...
2. §. Latvijas Sociāldemokrātijas ...
latgaliešu izloksnē un asi vērsās pret latgaliešu ...
NOSLĒGUMS ...
SATURS ...
Институт истории партии при ЦК КП Латвии ...
ИБ Nr. 231 ...
Ap 340 ...

Citation preview

JN

6739

B

924,752

.A8 L4 A64

I.Apine

LATVIJAS

KOMUNISTISKĀS

PARTIJAS

NACIONĀLĀ

POLITIKA

1917-1920

I S R E O

V I

F

THE UNI

U

. IGAN

N

MICH

Y T

TH

I

LI

B

VISU ZEMJU PROLETARIEŠI, SAVIENOJIETIES!

1

}

•

*

LATVIJAS KP CK PARTIJAS VĒSTURES INSTITŪTS PSKP CK MARKSISMA- ĻEŅINISMA INSTITŪTA FILIĀLE

I.Apine

LATVIJAS

KOMUNISTISKĀS PARTIJAS

NACIONĀLĀ

POLITIKA

( 1917. gada oktobris 1920. gada janvāris )

RIGA «AVOTS » 1980

3KP1 (L) 66.61 (2L) Ap 340

JN

6739

Redakcijas kolēģija: L. DRIBINS, A. HOFRĀTE (atb. redaktore) un Dz. ŠMIDRE

.A8

24 A64

Māksliniece G. GRAMOĻINA

A

10203-42 -7.80.0902060000 M803 (11 ) -80

«Avots» , 1980

PRIEKŠVĀRDS

1209-30766

« Uzdevumus, kas izvirzījušies mūsu sabiedriskajai zi nātnei , acīmredzot varēs atrisināt tikai tad , ja tā būs jo cieši saistīta ar dzīvi, » PSKP XXV kongresā uzsvēra PSKP CK ģenerālsekretārs , PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Leonīds Brežņevs . Neapšaubāmi , ka mūsu vēstures zinātņu attīstības pamats ir darbatautas revolucionārā pieredze un Komunistiskās partijas prak tiskā un teorētiskā darbība sabiedrības revolucionāro pro cesu vadīšanā . Vēstures zinātņu doktore , Latvijas PSR Zinātņu akadē mijas

korespondētājlocekle

Ilga

Apine

savu

grāmatu

« Latvijas Komunistiskās partijas nacionālā politika» veltī jusi Latvijas Komunistiskās partijas ļoti svarīga darbības lauka - ļeņiniskās nacionālās politikas īstenošanas izpētei un atspoguļojumam Latvijā 1917.- 1920. gadā . Šī grāmata ir I. Apines jau agrāk iznākušās monogrā fijas «Latvijas

Sociāldemokrātija

un nacionālais jautā

jums » turpinājums . Autore , balstoties uz bagāta avotu materiāla , plaši iz mantojot savai tēmai tuvos , jau esošos vēstures zinātnieku pētījumus , sniedz plašu un zinātniski dziļi argumentētu Latvijas Komunistiskās partijas darbības atspoguļojumu daudzpusīgās ļeņiniskās nacionālās politikas īstenošanā , pārliecinoši pierāda , kā LKP uz padomju varas pamatiem ¹ PSKP XXV kongresa materiāli. R. , 1976 , 83. lpp .

5

Latvijā radīja īstu nacionālu neatkarību , izveidoja Latvi jas nacionālo padomju valstiskumu , sāka radīt apstākļus latviešu tautas kultūras straujam uzplaukumam . Autore savā darbā analizē LKP un Padomju Latvijas valdības pa sākumus nacionālo attiecību sfērā , LKP nacionālo poli tiku 1917.- 1920 . gadā , kurā organiski saplūda proletāris kais internacionālisms un gādība par latviešu tautas na cionālajām interesēm. Reizē ar to viņa izseko , kā veidojās jaunās - sociālistiskās , pēc sava tipa federatīvās attiecī bas starp Padomju Latviju un citām padomju republikām. Grāmatā parādīts LKP daudzpusīgais, nenogurstošais darbs Latvijas darbatautas internacionālistiskajā audzinā šanā , kā arī buržuāziskā nacionālisma prettautiskās rīcības atmaskošanā .

un

buržuāzijas

I. Apines monogrāfija ir ļoti aktuāla mūsdienās - ideo loģiskās cīņas saasināšanās apstākļos , kad nacionālisms kļūst par vienu no galvenajiem buržuāzijas ideologu iero čiem cīņā pret reālo sociālismu . Šī grāmata ir spilgts LKP īstenotās ļeņiniskās nacionā lās politikas apliecinājums . Grāmatas sagatavošanā vērtīgus padomus snieguši vēs tures zinātņu kandidāti Dz . Šmidre , L. Dribins , R. Treijs , A. Hofräte un V. Bērziņš . Grāmatu izdošanai rekomendējusi vēstures institūta Zinātniskā padome .

LKP

CK Partijas

―― LKP CK Partijas vēstures institūts PSKP CK Marksisma -ļeņinisma institūta filiāle

1 1

IEVADS

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir daudz nacionāla valsts, un nacionālajām attiecībām ir svarīga loma komunistiskās sabiedrības celtniecībā . Komunistiskā partija vienmēr ir veltījusi lielu uzmanību nacionālo attie cību un internacionālistiskās audzināšanas pilnveidošanai mūsu zemē un intensīvu zinātnisku pētījumu izvēršanai nacionālo attiecību sfērā . PSKP dokumenti PSKP Pro gramma, partijas XXIV un XXV kongresa lēmumi sniedz dziļi izvērtētus un zinātniski pamatotus secinājumus par nacionālo attiecību raksturu attīstīta sociālisma periodā . Jauns Jeņiniskās nacionālās politikas panākumu aplieci nājums bija PSRS Konstitūcijas un savienoto un auto nomo republiku , arī Latvijas PSR Konstitūcijas apsprie šana un pieņemšana . Konstitūcijas tekstā apstiprināti secinājumi par nacionālā jautājuma pilnīgu un galīgu atri sināšanu PSRS , par padomju tautas kā jaunas vēsturiskas cilvēku kopības izveidošanos . Leonīda Brežņeva referātā sakarā ar Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60. gadadienu ¹ Ļeņiniskās nacionālās politikas vēsturisko panākumu pa mati ir likti padomju varas pirmajos gados . Pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras nacionālais jautājums bija viens no vissvarīgākajiem jautājumiem, un no tā pa reiza risinājuma lielā mērā bija atkarīgs jaunās padomju iekārtas liktenis. Partijas nacionālās politikas tālāka 1 Brežņevs L. Ļeņiniskais kurss. Runas un raksti, 6. sēj . R., 1978 , 549. lpp.

7

izstrādāšana attīstīta sociālisma apstākļos prasa rūpīgi pē tīt tās vakardienu , tās vēsturi . Šo nepieciešamību pastip rina apstāklis , ka nacionālās attiecības joprojām paliek asas ideoloģiskas cīņas lauks . Latvijas strādnieku šķiras un Latvijas Komunistiskās partijas lieliskās internacionā listiskās tradīcijas un bagātīgā pieredze ļeņiniskās nacio nālās politikas īstenošanā vēl nav pilnā mērā izpētītas . Grāmatas autore ir rakstījusi par nacionālo jautājumu Latvijas Sociāldemokrātijas vēsturē pirmsoktobra periodā.¹ Šis darbs iecerēts kā iepriekšējās grāmatas tiešs turpinā jums . Darba hronoloģiskos ietvarus nosaka vēsturiskās zināt nes metodoloģijas vispārīgie principi un vēsturnieku jau izstrādātās koncepcijas . Līdz 1920. gadam LKP vēstures periodizācija galvenajos vilcienos sakrīt ar visas boļševiku partijas vēstures periodizāciju . Autore sāk apskatīt LKP nacionālo politiku ar Lielās Oktobra sociālistiskās revolū cijas uzvaru, jo tieši kopš šī laika Ļeņina partija - jau kā vadošā ― sāka īstenot savas jau agrāk izstrādātās na cionālās programmas principus . Grāmatas otru hronolo ģisko robežu— 1920. gada janvāri nosaka Latvijas vēstu res specifiskie apstākļi . Padomju varas krišana Latvijā un buržuāzijas varas nodibināšana izraisīja kvalitatīvas pārmaiņas LKP darbības objektīvajos apstākļos . Nodaļu hronoloģiskās robežas atbilst LKP vēstures apcerējumu I daļas VIII , IX un X nodaļas ietvariem, bet paragrāfu saturu nosaka pētāmo problēmu raksturs . Pētījumu teorētiskais un metodoloģiskais pamats ir V. I. Ļeņina izstrādātās koncepcijas un atziņas par strād nieku šķiras partijas nacionālās politikas pamatprincipiem un galvenajiem virzieniem . Sevišķi liela metodoloģiska no zīme ir pēdējos 20 gados visā pilnībā atjaunotajai ļeņinis kajai koncepcijai par nacionālo un internacionālo faktoru dialektiku revolucionārajā procesā . V. I. Ļeņins , rūpīgi analizēdams konsolidācijas procesus dažādu Krievijas tautu attīstībā , ņēma vērā nacionālās pašapziņas nozīmi un visnotaļ uzsvēra nacionālā valstiskuma vietu vēsturis kajā progresā. Jau pirms revolūcijas V. I. Ļeņins rakstīja , ka nacionāla valsts ir apspiesto tautu nacionālās atbrīvoša nās kustības likumsakarīgs rezultāts , ekonomiska nepie Apine I. Latvijas Sociāldemokrātija un nacionālais jautājums. R. , 1974. 8

ciešamība un « ... likums pasaules vēstures pieredzē» ¹ . Ļeņina vārdi nenozīmē nacionālā valstiskuma vienpusīgu absolutizāciju . V. I. Ļeņins vienmēr ir atzinis lielu centra lizētu valstu priekšrocības . Ļeņins bija pirmais no mar ksisma teorētiķiem , kas pierādīja federācijas savienoja mību ar demokrātisko centrālismu.2 Cenšanās savienot lie las centralizētas valsts pastāvēšanu ar nāciju un tautību nacionālā valstiskuma noformēšanos bija bolševiku par tijas nacionālās politikas svarīga iezīme pēc Lielās Ok tobra revolūcijas uzvaras . Liela teorētiska un arī vēstures dokumentu vērtība LKP nacionālās politikas izpētē ir Pētera Stučkas darbiem gan mūsdienās publicētajiem³, gan tā laika periodikā ievietotajiem . Daudzi svarīgi fakti par LKP CK nodomiem un rīcību mums kļūst zināmi vienīgi no P. Stučkas dar biem . P. Stučkam - LKP izcilākajam teorētiķim un publi cistam ir bijusi liela ietekme tās nacionālajā politikā . Viņa darbos dotas nostādnes par autonomijas un federācijas būtību , par attiecībām ar Padomju Krieviju, tās formām, tajos pamatots jautājums par Latvijas neatkarību 1919 . gadā . Liela dokumentāra nozīme ir arī citu LKP vadošo darbinieku ― F. Roziņa, J. Krūmiņa- Pilāta , R. Bauzes, E. Eferta - Klusā , V. Zeimala, P. Viksnes un J. Larozes publicistiskajiem rakstiem . Avoti un literatūra par LSD — LKP nacionālo politiku laikā pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras ( 1917. gada oktobris - 1920. gada janvāris ) dod plašas pētīšanas un izzināšanas iespējas . Autore uzskata , ka dažādus atšķirīgus mūsdienu litera tūrā izteiktus viedokļus, arī strīdīgus teorētiskus jautāju mus, lietderīgāk ir aplūkot tieša izklāsta gaitā . Tādēļ šeit tiek izvirzīti tikai daži apsvērumi par historiogrāfijas pro blēmām, lai varētu raksturot tēmas izpētes stāvokli un iz gaismot sava darba nolūkus un mērķus . No visai plašā literatūras klāsta , kur skarta boļševiku partijas un tās vietējo organizāciju nacionālā politika pil soņu kara un ārvalstu intervencijas gados , varam nosacīti izdalīt trīs darbu grupas . Pirmkārt, padomju autoru darbi , 1 Ļeņins V. I. Raksti, 23. sēj ., 63. lpp .; 41. sēj ., 269. , 271. lpp. 2 Turpat, 27. sēj ., 175. lpp . 3 Stučka P. Cīņā par Oktobri . Rakstu izlase. R., 1957 ; Stučka P. Par Padomju varu Latvijā. 1918-1920 . Rakstu izlase . R., 1958 ; Stučka P. Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts. Darbu iz lase. 1906-1930 . R. , 1972.

9

kuros KK ( b ) P nacionālā politika vērtēta kopumā un gal venokārt teorētiskā aspektā . Otrkārt, darbi par citu pa domju nacionālo republiku un novadu partijas organizā ciju darbību nacionālo attiecību laukā pilsoņu kara ap stākļos . Treškārt , Latvijas padomju autoru pētījumi par Latvijas boļševiku darbību Oktobra revolūcijas un pilsoņu kara laikā . Pēdējās grupas darbiem neapšaubāmi ir vis ciešākais sakars ar autores izvēlēto tēmu .

Padomju historiogrāfijas attīstībā pēc PSKP XX kon gresa sākās kvalitatīvi jauns posms . To skaidri parāda arī partijas nacionālās politikas pētīšanas vēsture . Pēdējie 20 gadi bijuši seviški ražigi - izveidojies loti plašs peti jumu klāsts par padomju valstiskuma veidošanās procesu ciešā sakarā ar nacionālā jautājuma risināšanu pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas . Nākuši klajā desmitiem izdevumu - dokumentu krajumi , autoru kolektivu peti jumi , vesturnieku , juristu un filozofu monografijas . Pa domju autoru rīcībā ir pilnīgi jauna avotu bāze . Tās pa matu veido V. I. Ļeņina kopoto rakstu jaunais - piektais izdevums , Ļeņina rakstu un materiālu krājuma XXXVI , XXXVII un XXXVIII sējuma un V. I. Ļeņina pilnās bio grāfiskās hronikas publikācija . Kļuvuši pieejami visu par tijas un padomju kongresu protokoli, konstitucionālo ko misiju materiāli un citi vērtīgi avoti . Šeit varam nosaukt tikai dažus no šiem darbiem.¹ Katram autoram ir sava pie 1 Азизян А. К. Ленинская национальная политика в развитии и действии . М. , 1972 ; Гилилов С. В. И. Ленин организатор со ветского многонационального государства . М. , 1972 ; Златополь ский Д. Л. СССР федеративное государство. М. , 1967 ; Злато польский Д. Л., Чистяков О. Образование СССР . М. , 1972 ; Коркма сова К. Национальная государственность в СССР . Ростов/Д. , 1970 ; Куличенко М. И. Борьба Коммунистической партии за решение на ционального вопроса в 1918—1920 г. Харьков , 1963 ; Куличенко М. И. Национальные отношения в СССР и тенденции их развития . М. , 1972 ; Куличенко М. И. О налаживании государственных взаимо отношений народов Страны Советов в 1917—1919 г.г. В кн .: Проблемы государственного строительства в первые годы Советской власти . Л. , 1973 ; Мнацаканян А. Ленин и решение национального вопроса в СССР . Ереван, 1970 ; Тадевосян Э. В. В. И. Ленин о государственных формах решения национального вопроса в СССР . М., 1970 ; Тадевосян Э. В. Советская национальная государствен ность . М. , 1972 ; Цамерян И. В. Теоретические проблемы образова ния и развития советского многонационального государства . М. , 1973 ; Чугаев Д. А. Коммунистическая партия ― организатор СССР . М. , 1972 ; Якубовская С. И. Развитие СССР как союзного государ ства 1922—1936 . М. , 1972 . 10

eja un savs pētīšanas lauks . Filozofiska , teorētiska pieeja raksturo I. Camerjana un E. Tadevosjana darbus . Piemē ram, E. Tadevosjans teorētiski analizē nacionālo valstis kumu , skarot arī nacionālā valstiskuma vēsturi mūsu zemē. Vēsturniece S. Jakubovska pievērsusies padomju federācijas tapšanas vēsturei , Vissavienības federālo or gānu pakāpeniskai veidošanai . D. Zlatopoļskis , O. Čistja kovs un citi juristi savos darbos, raksturodami nacionālo republiku attiecību būtību pilsoņu kara laikā , konstatē , ka federācijas elementu praktiska veidošanās apsteidza tās juridisku noformēšanu . Lieli nopelni republiku savstarpējo attiecību izpētē pil soņu kara gados ir M. Kuļičenko . Viņa spalvai pieder vai rāki speciāli darbi , sākot ar 1963. gadā Harkovā iznākušo monogrāfiju . Jau tajā viņš aplūkoja piecu republiku Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas nacionālā valstiskuma noformēšanos 1918. gada beigās , galveno uzmanību veltījot V. I. Ļeņina , KK (b ) P CK vis pusīgajai darbībai un jaunajām republikām sniegtajai pa līdzībai . 70. gadu publikācijās M. Kuļičenko vairākkārt pievēršas šai pašai problēmai , bet nu jau galvenokārt tās teorētiskajiem aspektiem. Saista uzmanību viņa atziņas par internacionālo un nacionālo faktoru attiecībām nacio nālajā valstiskumā, kā arī viņa spriedumi par republiku savstarpējo sakaru formām pilsoņu kara gados . Kopumā jāuzskata , ka ir izpētīta V. I. Ļeņina loma un ieguldījums padomju republiku savienības veidošanas pro cesā , pati sociālistiskās federācijas tapšanas sarežģītā vēs ture, Nacionālo lietu tautas komisariāta vēsture . Plaši ir izvērtēta V. I. Ļeņina un boļševiku partijas uzskatu evo lūcija jautājumā par federāciju , izskaidrota padomju fede rācijas būtība un tipi . Šo jautājumu noskaidrošanā aktīvi ir bijuši arī Padomju Latvijas pētnieki , piedalīdamies ko lektīvu fundamentālu darbu veidošanā : A. Drīzulis ' , V. Millers , E. Stumbiņa un G. Kļava2. Pārvarēti vairāki kļūdaini ieskati . Tā , piemēram , kriti zēts J. Staļina viedoklis, saskaņā ar kuru tika likta vien līdzības zīme starp federāciju , kas dibināta uz autonomi jas pamata , un savienoto republiku federāciju . Šāds 1 История национально -государственного строительства. 1917— 1936. Под ред. Д. Чугаева . М. , 1968, гл . 2, § 3 . 2 Национальная государственность союзных республик . Под ред . Д. Златопольского . М., 1968 , с. 377—389 . 11

viedoklis izskanēja 20. gadu sākumā , bet tika atzīts arī vē lākajos gados.¹ Par dziļi maldīgu atzīta A. Višinska kād reiz paustā tēze , ka republiku apvienošanās ir obligāta , fatāli nenovēršama . Padomju autori vienprātīgi uzsver, ka apvienošanās bijusi vēsturiska likumsakarība , ko tautas apzināja savā pieredzē un ko realizēja brīvprātīgi . Vairākos sarežģītos jautājumos nav visu padomju autoru vienota viedokļa , piemēram, jautājumā par nacio nālo padomju republiku un Padomju Krievijas sakaru for mām 1917. gada novembrī — 1918. gada janvārī, par pa šas Padomju Krievijas uzbūves tipu šajā laikā (vai tā bijusi unitāra vai savā būtībā federatīva valsts ? ) , par fede ratīvo attiecību veidu pēc 1918. gada janvāra un citos . Tālāku izpēti prasa republiku apvienošanās kustības dina mika, lietderīgāko apvienošanās formu meklējumu vēsture , republiku savstarpējo attiecību saturs un formas pilsoņu kara gados . Literatūrā ir pietiekami plaši atspoguļota KK (b) P loma nacionālā jautājuma risināšanā, taču to vēl nevar teikt par visām tās vietējām organizācijām . Pilnī gāk jāizzina republiku komunistisko partiju loma Savienī bas tapšanas vēsturē, padomju valstiskuma attīstība dažā dos mūsu zemes rajonos un republikās . Šeit autore saskata iespēju vērtēt arī Latvijas strādnieku šķiras un Latvijas Komunistiskās partijas pieredzi un ieguldījumu . Padomju pētnieku publikācijas par atsevišķu nacionālo republiku un novadu partijas organizāciju darbību nacio nālo attiecību jomā pilsoņu kara apstākļos devušas šīs grāmatas autorei ļoti vērtīgu faktu materiālu par līdzi giem vēsturiskiem procesiem pārējos nacionālos novados , kā arī iespēju salīdzināt , saskatīt LKP darbībā to , kas tai bija kopējs ar citām vietējām partijas organizācijām, un īpatnējo, kas izrietēja no Latvijas konkrētajiem vēsturiska jiem apstākļiem. Sevišķi daudz kopēja Latvijas komunis tiem bija ar citu vācu karaspēka okupēto nacionālo rajonu komunistiskajām organizācijām , kuras 1918. - 1919 . gadā darbojās līdzīgos apstākļos un risināja analoģiskas pro blēmas . Ukrainas Padomju republika pati pirmā noformēja fede ratīvās attiecības ar Krievijas republiku 1917. gada beigās . Ukrainas Komunistiskā partija ir uzkrājusi bagātīgu pie 1 Куличенко М. И. Содружество братских народов в строитель стве советского многонационального государства . ―――― Исторические записки , 1972, т. 90, с . 11 . 12

1

redzi nacionālo attiecību laukā , un tā tiek pienācīgi novēr tēta padomju vēstures literatūrā . Esam jau pieminējuši M. Kuličenko darbus, kur liela uzmanība veltīta Ukrai nas KP darbībai . Plaša vēriena darbs ir A. Liholata mono grāfija. Pētnieka uzmanības lokā ir visi galvenie aspekti , kas saistīti ar nacionālās politikas realizēšanu : valsts celt niecība , darbs kultūras un izglītības laukā , armijas veido šana , attiecības ar Padomju Krieviju un citām republikām , cīņa ar buržuāzisko un sīkburžuāzisko kontrrevolūciju . To mēr tāds nacionālās politikas aspekts kā Ukrainas KP no stāja Brestas miera laikā nav speciāli izvirzīts . Baltkrievijas komunistu nacionālā politika ārvalstu in tervencijas un pilsoņu kara laikā kvalificēti vērtēta jau 30. gados . V. Knoriņa un citu autoru darbos³ atrodams ne vien faktu materiāls , bet arī interesanti vērtējumi par Baltkrievijas komunistu darbību nacionālo attiecību laukā . V. Knoriņš atzīst , ka kopumā Baltkrievijas Komunistiska jai partijai bijuši visumā pareizi uzskati šajā jomā , lai gan praktiskajā darbā bijušas atsevišķas kļūdas . Mūsu prāt, svarīgs ir viņa atzinums , ka vācu okupācijas apstāk jos pieauga nacionālā jautājuma īpatsvars, un Baltkrievi jas komunisti to pareizi novērtēja jau 1918. gada vasarā . Principiāli svarīgi bija lēmumi nodibināt Baltkrievijas Komunistisko partiju ( 1918. gada decembrī Smolenskā tā tika nodibināta ) un pasludināt Baltkrievijas neatkarīgo sociālistisko republiku . Buržuāziskajiem un sīkburžuāzis kajiem nacionālistiem tika atņemta iespēja monopolizēt baltkrievu nacionālo problēmu risināšanu.4 Ļoti svarīga nacionālās politikas šķautne pirmajos pa domju varas gados bija nihilistisku tendenču pārvarēšana pašu komunistu vidū . Vairāk par citiem autoriem šo pro blēmu risina I. Zenuškina savā monogrāfijā . Viņa , rūpīgi analizējot Ukrainas KP I un II kongresa lēmumus un 1 Куличенко М. И. Тактика большевистской партии в связи с особенностями развития социалистической революции на Украине . Вопросы истории КПСС, 1967, № 10. 2 Лихолат А. Здійснения леніньско національної політики на Украіні. 1917—1920. Киев, 1967. 3 Кнорин В. Заметки к истории диктатуры пролетариата в Бе лоруссии . Минск , 1934 ; Майзель Л., Майзель Ю. 10 лет борьбы и строительства БССР. Москва- Харьков — Минск , 1930 ; Крутале вич В. А. Рождение советской республики . Минск, 1975. 4 Кнорин В. Заметки к истории диктатуры пролетариата в Бе лоруссии , с . 21—22 . 13

I

citus dokumentus , izseko , kā pakāpeniski veidojās pareizie , izsvērtie uzskati visiem komunistiem. Liela loma šajā pro cesā ir bijusi KK ( b ) P CK . Tā nav bez ierunām atbalstī jusi ne tos Ukrainas komunistus, kas, pareizi saprotot strādnieku avangarda lomu un Padomju Krievijas palīdzī bas nozīmi , svērās uz nacionālā nihilisma pusi, ne arī tos , kuri , būdami ļoti elastīgi nacionālā un agrārā jautājuma izpratnē, izrādīja zināmu norobežošanās tendenci no KK (b) P. KK ( b ) P Centrālā Komiteja ļoti taktiski palīdzēja pārvarēt domstarpības Ukrainas komunistu vidū.¹ Autores pētījumu tēmai daudzējādā ziņā ļoti tuva ir P. Vitkauska kandidāta disertācija par Lietuvas Komunis tiskās partijas nacionālo politiku 1918. - 1919 . gadā un viņa monogrāfija . Viņa darbā mūs sevišķi interesē autora vērtējumi par luksemburgiānisma izpausmēm Lietuvas KP . P. Vitkausks parāda , ka Lietuvas KP I kongress patiešām raidīja pašnoteikšanās prasību kā sīkburžuāzisku lo zungu, un atzīst šo lēmumu par luksemburgiānisma iz pausmi . Tajā pašā laikā KK ( b ) P lietuviešu sekciju I kon ference, kuru vadīja V. Mickevičs - Kapsuks, ieņēma pilnīgi pareizu pozīciju nacionālajā jautājumā . P. Vitkausks pa rāda , ka Lietuvas KP praktiski politiskajā darbībā nacio nālā nihilisma nav bijis, un tādēļ neuzskata Lietuvas KP nacionālo politiku pilsoņu kara laikā par luksemburgiā nisku.2 Igaunijas padomju vēsturnieki savos pētījumos ir vērtē juši Igaunijas darbaļaužu un Igaunijas KP ieguldījumu republiku savienības veidošanā,3 kaut arī Igaunijas KP pieredze pilsoņu kara laikā nav bijusi liela. 1918. gada 29. novembrī tika nodibināta Igaunijas Darba Komuna , bet jau 1919. gada februārī visa Igaunija nonāca buržuāzijas rokās . Igaunijas Komunistiskās partijas toreizējo vadītāju J. Anvelta un V. Kingisepa atziņas par Igaunijas KP na cionālo politiku , Igaunijas padomju vēsturnieka Kaleva 1 Зенушкина И. Советская национальная политика и буржуаз ные историки . М. , 1971 , с . 155 . 2 Виткаускас П. Национальная политика КП Литвы . Автореф . канд . дис . Вильнюс, 1971 , с. 5, 9—10 ; Vitkauskas P. Lietuvos Tarybu Respublikos sukūrimas 1918-1919 metais. Vilnius, 1978, 96.- 98. p . 3` Либман А., Маамяги В. Борьба трудящихся Эстонии за вхож Вопросы истории , 1972, с . 25—27 ; Пан дение в состав СССР . ксеев А. К. , Кауп Э. Г. Октябрьская революция и национальный B KH.: Великий Октябрь и национальный вопрос в Эстонии . вопрос . Ереван , 1977 .

14

Tamistu darbi¹ , kā arī vēstures dokumenti ( Igaunijas Pa domju republikas Konstitūcijas projekts 1917. gadā ) ļā vuši pilnīgāk izgaismot arī LSD vadītāju attieksmi pret Latvijas neatkarības iespēju 1917. gada decembri . Šeit pieminēti tikai tie pētījumi , kuri devuši autorei īpaši vērtīgas ierosmes viņas darbā . Daudz mazāk kopējā šī Padomju Latvijas republikas perioda vēsturei ir ar Aiz kaukāza, Pievolgas un citu tautu attiecīgo laika posmu , kaut arī padomju pētnieku darbos par procesiem, kas no risinājās šajās republikās, gūta ne viena vien svarīga at ziņa.2 Padomju Latvijas pētnieku darbos Latvijas darbaļaužu cīņa par Oktobra sociālistiskās revolūcijas iekarojumu no sargāšanu pret ārvalstu interventiem un iekšējo kontrrevo lūciju ir daudz speciāli pētīta . Historiogrāfs Ā. Bīrons no rāda , ka tas ir viens no vislabāk izpētītajiem periodiem Padomju Latvijas historiogrāfijā.³ Ir publicēti fundamen tāli kolektīvi darbi: Latvijas PSR vēstures III sējums, LKP vēstures apcerējumu I daļa , « Latviešu strēlnieku vēs ture», daudzi dokumentu krājumi , desmitiem zinātnisku monogrāfiju . Visi bez izņēmuma Latvijas vēsturnieki un juristi, kuri savos darbos ir apskatījuši Latvijas darba ļaužu un LKP darbību 1917. - 1919 . gadā , ir skāruši tos vai citus nacionālo attiecību vai nacionālās politikas as pektus . Šajos darbos , kā arī speciālos izdevumos un rak stos dots argumentēts pretspars buržuāzisko vēsturnieku sadomātajiem , falsifikatoriskajiem spriedumiem par sociā listisko revolūciju Latvijā un izstrādātas Latvijas vēstures vispārīgās koncepcijas . A. Drīzuļa un J. Krastiņa pētīju mos zinātniski precīzi izsekota galveno notikumu norise Latvijas teritorijā 1917. -1920 . gadā , izvērtēti arī tādi 1 Revolutsioonist revolutsioonini 1905-1940 . Tallinn, 1975. 2 Любимов В., Юлдашев Б. Ленин и самоопределение наций (на примере народов Среднего Поволжья и Приуралья ) . Чебоксары, 1967, с . 149 ; Сидамонидзе У. И. Историография буржуазно -демо кратического движения и победы социалистической революции B Грузии ( 1917—1921 ) . Автореф . докт . дис . Тбилиси , 1971 . 3 Birons A. Darbaļaužu cīņa par padomju varu Latvijā 1918 Grām.: 1919. gads 1920. gadā padomju vēstures literatūras gaismā. Latvija. R. , 1969 , 213. 1рр .; Бирон А. К., Дорошенко В. В. Совет ская историография Латвии . Рига , 1970, с . 322 . 4 Buržuāziskie nacionālisti -――― Latvijas vēstures viltotāji . R., 1952; Дризул А. А. Извращение истории социалистической революции в Латвии в эмигрантской буржуазной историографии . В Kн.: 3a рубежная литература об Октябрьской революции . М. , 1961 .

15

nacionālās attīstības momenti kā padomju orgānu politika Latvijas neokupētajā daļā 1917. gada rudenī un neatkarī gas sociālistiskas republikas pasludināšana 1918. gada decembrī. A. Drīzulis pamatoti uzskata par Latvijas So ciālistiskās Padomju Republikas proklamēšanas aktu Pa domju valdibas manifesta publicēšanu 1918. gada 17. de cembri.2 Lielu ieguldījumu padomju valstiskuma vēstures izpētē Latvijā devis jurists V. Millers. Viņa tiešais pētījumu ob jekts ir padomju valsts celtniecības process Latvijā , un viņa uzmanības lokā allaž ir arī daudzi svarīgi nacionālās politikas aspekti. Autores tēmai sevišķi tuvi ir V. Millera pamatotie vērtējumi par autonomijas un federācijas ideju attīstību LSD vadošo darbinieku uzskatos , kā arī to jauno apstākļu analīze , kuru rezultātā Latvijas boļševiki 1918. gada pašās beigās iestājās par neatkarīgas , suverēnas Padomju Latvijas nodibināšanu.3 Vēsturnieku darbos vispusīgi analizēta LSD - LKP va došā loma cīņā pret iekšējo kontrrevolūciju un ārējo inter venciju . E. Dižgalvis, parādot LSD darbību pirmajos mē nešos pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras , skar arī Latvijas Sociāldemokrātijas nacionālo politiku — auto nomas Padomju Latvijas pastāvēšanu , jaunā aparāta vei došanu , LSD attieksmi pret Latvijas Satversmes sapulces ideju.4 Dz . Šmidres un G. Storoženko petijumos apgais mota LSD organizatoriskā un politiskā darbība smagajos vācu okupācijas apstākļos , kā arī 1919. gadā.5 Svarīgi , ka 1 Крастинь Я. П. Советская Латвия в 1919 году. Рига , 1957 ; Drizulis A. , Krastinš J. Cina par padomju_varu Latvija . 1917.— 1920 . R. , 21967 ; Борьба за Советскую власть Прибалтике. M. , 1967. История национально -государственного строительства . 1917— 1936. M., 1969 , c . 185 . 3 Миллер В. О. Создание советской государственности в Латвии . Рига, 1967; Millers V., Stumbina E. Latvijas pirma Padomju Kon stitucija . R. , 1959 ; Миллер В. О. Социалистическая Советская Рес публика Латвии - первое суверенное национальное государство латышского народа . Известия АН Латв . ССР , 1969, № 1 ( 258 ) . 4 Дижгалвис Э. Борьба СДЛ за победу Великой Октябрьской социалистической революции и упрочение Советской власти в не оккупированной части Латвии (август 1917 - февраль 1918 ) . Авто реф . канд . дис . Елгава , 1964 , с. 20 . 5 LKP vēstures apcerējumi , 1. d . R. , 1961 ; Стороженко Г. А. Коммунистическая партия Латвии в борьбе против иностранной военной интервенции и внутренней контрреволюции ( XI 1918— I 1920 ) . Автореф . канд . дис . Рига , 1965. 16

jau 50. un 60. gados Padomju Latvijas autori pārliecinoši parādījuši LSD milzīgo internacionālistisko darbu, arī tās darbību vācu okupācijas armijas zaldātu vidū . M. Vester maņa speciāli šai tēmai veltītajā publikācijā parādīts vācu zaldātu revolucionizēšanas process un LSD internacionā listiskie sakari ar Vācijas sociāldemokrātiju.¹ R. Treija monogrāfijā par LKP darbību 1919. gadā ar bagāta doku mentāla materiāla palīdzību vērtētas Padomju Latvijas attiecības ar Krievijas Federāciju un citām padomju re publikām , analizēta LKP darbība Latgalē, kā arī Padomju Krievijas un buržuāziskās Latvijas miera līguma noslēg šanas apstākļi.2 Daudzu Latvijas vēstures problēmu izpētes līmenis de vis iespēju autorei pilnā mērā izmantot citu autoru darbus un droši paļauties uz viņu pētījumu rezultātiem . Tas it īpaši attiecas uz ārvalstu imperialistu politiku Latvijā,³ latviešu buržuāzijas politiku 1918. - 1919 . gadā un Lat vijas komjaunatnes vēsturi.5 Autore izmantojusi jau J. Kaimiņa , B. Tomana, V. Bērziņa , A. Sprešla darbos apkopoto faktu materiālu par latviešu strēlnieku interna cionālistisko audzināšanu un nostāju,6 L. Dribina un V. Rajevska materiālus un secinājumus par latviešu sek ciju vēsturi un latviešu komunistu darbību dažādos Krie vijas rajonos .? Latgales problēmu kontūras skaidri iezīmējas A. Sprešļa ,

1 Vestermanis M. Ar Lībknehta Vāciju. R. , 1960. 2 Treijs R. LKP 1919. gadā . R. , 1969. 3 Sipols V. Ārzemju intervencija Latvijā un tās aizkulises. 1918.— 1920. R., 1957 ; Sipols V. Slepenā diplomātija . R. , 1965 . 4 Grinbergs O. Latvijas buržuāzijas politiskās domas reakcionārā orientācija valsts tiesību jautājumos . Grām.: No politiskās domas attistibas vestures Latvija . R., 1971 ; Циелава В. В. Реакционная сущность Учредительного собрания буржуазной Латвии ( 1920— 1922 ) . Автореф . канд. дис. Рига , 1975 ; Miške V. Tas jazina ! Ka lat viešu nacionālistiskā buržuāzija nodeva dzimteni un tautu . 1917.— 1919. R., 1968. 5 Heniņš A. Oktobra jaunā gvarde. R., 1977. 6 Bērziņš V. Latviešu strēlnieki cīņā par Padomju Latviju 1919. gada. R. , 1969 ; Kaimiņš J. Latviešu strēlnieki cīņā par Oktobra revolucijas uzvaru . R. , 1957 ; Томан Б. А. За свободную Россию . За свободную Латвию. М. , 1975. 7 Dribins L. «Prometejs» cīņā . R., 1972 ; Раевский В. Р. Латыш ские секции РКП ( б ) . Рига , 1976 .

2

504

17

J. Babra un A. Smirnova darbos . Autori ir parādījuši Lat gales sociāli ekonomiskās un vēsturiskās attīstības īpatnī bas , izpētījuši revolucionāro notikumu gaitu šajā novadā , boļševiku cīņu par masām, it īpaši boļševiku darbu armijā , kā arī saimniecisko un kultūras celtniecību 1919. gadā . Ar nacionālo attiecību sfēru tuvu saskaras tautas kultūras un izglītības joma . Padomju Latvijas autoru darbi par pa domju skolas sākumiem Latvijā 1917. - 1919 . gadā , par padomju varas darbību kultūras un izglītības laukā² pa līdzējuši autorei parādīt Latvijas Komunistiskās partijas politiku valodu un kadru jautājumu risināšanā . Padomju Latvijas historiogrāfijas nozīmīgais veikums 1917.- 1919. gada notikumu izpētē dod iespēju vēsturnie kiem turpmākajā darbā pievērsties aizvien detalizētākai atsevišķu problēmu izzināšanai . Viena no tādām ir LKP nacionālā politika . A. Bīrons , novērtējot padomju historio grāfijas devumu attiecīgā vēstures perioda izpētē, nosaucis šo problēmu to vidū , kuras prasa tālāku pētīšanu.³ Dau dzos Latvijas zinātnieku darbos par revolucionārajiem no tikumiem Latvijā 1917. - 1919 . gadā ir skartas atsevišķas nacionālo attiecību un LKP nacionālās politikas problēmas , taču speciāli pētītas tās nav. Šajā darbā autore no daudza jiem LKP politikas jautājumiem mēģinājusi izdalīt tieši nacionālo aspektu , izgaismot to speciāli un kompleksi . Tālāku pētīšanu vai precizēšanu prasa tādi teorētiski jautājumi kā Latvijas boļševiku attieksme pret Brestas mieru, pret Latvijas neatkarības iespēju 1917. gada beigās , Latvijas statuss 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā , Latvijas boļševiku attieksme pret Latvijas Satversmes sa pulces lozungu, pašnoteikšanās tiesībām un federāciju . Svarīgi ir, manuprāt , izsekot , kā Latvijas komunistu uz

1 Babris J. Latgale 1918. un 1919. gadā . - Grām .: 1919. gads Latvija . R. , 1969 ; Смирнов А. М. Борьба трудящихся Латгалии за власть Советов в 1917—1919 гг . Автореф . канд . дис. Л. , 1969 ; Spreslis A. Latgale Lielās Oktobra socialistiskās revolūcijas sagata vošanas un norises periodā. - Grām. Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija un ārzemju militārā intervencija Latvijā . R., 1957. 2 Treijs R. Pirmie asni . R. , 1959 ; Ūsiņš V. Padomju skolas sākumi Latvija . R. , 1965 ; Зиле А. Народное просвещение Советской Латвии в 1919 году. Уч. записки ЛГУ, т. 40 , вып . 3. Рига , 1961 . 3 Бирон А. К. Историография Октябрьской революции в Лат вии . - Известия АН Латв . ССР , 1967, № 11 , с. 55 ; Бирон А. К., Дорошенко В. В. Советская историография Латвии . Рига , 1970, c. 325. 18

skatos nobrieda koncepcija par neatkarīgas Latvijas nodi bināšanu 1919. gadā , kā veidojās attiecības ar Padomju Krieviju 1919. gadā . Kaut arī LKP nacionālās politikas praktiskā puse ir ap gaismota krietni plašāk, tomēr uzskatām, ka mūsdienās komunistiskās sabiedrības cēlājam ir svarīgi daudz pilnī gāk zināt Komunistiskās partijas nacionālās politikas vēs turi : LKP politiku Latgalē, padomju varas rūpes par visu nāciju pārstāvju vajadzībām Latvijā , par nacionālās eko nomikas un kultūras attīstību padomju varas rītausmā un mērķtiecīgu sakaru veidošanu ar citām padomju republi kām . LKP milzīgais internacionālistiskās audzināšanas darbs , ko tā veica specifiskajos pilsoņu kara apstākļos lat viešu strādnieku un strēlnieku vidū, citu tautību darba ļaužu vidū , arī vācu kareivju vidū , vēl tagad ir vērtīgas pieredzes krātuve un ļauj labāk saprast mūsu zemes tautu draudzības dziļās saknes . Nospraužot sava pētījuma mērķus , tā galvenās un bla kus līnijas, autore ir vadījusies no atziņas , ka marksistiski ļeņiniskās partijas nacionālā politika ir nacionālo procesu zinātniski pamatotas vadīšanas galvenais instruments . Na cionālās attiecības kļūst par apzinātas sociālas vadīšanas objektu tikai pēc buržuāzijas varas gāšanas un strādnieku varas nodibināšanas . Tūlīt pēc Oktobra sociālistiskās re volūcijas uzvaras nacionālās politikas galvenais uzdevums bija uz visiem laikiem likvidēt nacionālo apspiestību un nacionālo naidu , nodrošināt agrāk apspiestajām tautām brīvas attīstības iespējas un panākt apzinīgo strādnieku saliedēšanos zem proletariskā internacionālisma karoga . Tāds saturs bija arī Latvijas komunistu darbībai nacio nālo attiecību jomā . LKP nacionālā politika ir šīs grāma tas tiešais un galvenais pētījuma objekts . Nacionālo attiecību daudzpusīgais raksturs noteicis vai rākas pētījuma blakuslīnijas . Tā , piemēram , nacionālais sociālajā vidē ir sabiedrības šķiru savstarpējās attiecības . Autore neuzskatīja par pētījuma tiešu mērķi latviešu bur žuāzisko un sīkburžuāzisko nacionālistu politikas analīzi . Tomēr grāmatas tēma nenovēršami prasīja konfrontēt ko munistu internacionālistisko pieeju nacionālo problēmu risināšanā ar latviešu buržuāzijas nacionālistisko un pret tautisko nostāju . Gluži tāpat nacionālais politiskajā sfērā ir pirmām kārtām nacionālais valstiskums, bet kultūras

2*

19

sfērā - dzimtā valoda. Arī šīs sabiedriskās dzīves puses nācās skart , raksturojot komunistu nacionālo politiku . Grāmatā lietotā terminoloģija visumā atbilst mūsdienu zinātniskajā literatūrā pieņemtajai terminoloģijai , tomēr ne visos gadījumos autore to varējusi pilnībā ievērot . Pie mēram , jēdziens «internacionāls» mūsdienās tiek lietots. pārāk daudznozīmīgi . Ar to apzīmē gan strādnieku šķiras pasaules uzskatu , ideoloģiju un politiku , gan arī lieto kā sinonīmu jēdzienam « starptautisks » , « globāls» . Lai ievē rotu vajadzīgo precizitāti, daudzi mūsdienu zinātniskie iz devumi aizvien konsekventāk lieto terminu « internacionā listisks », domājot ar to sabiedrisko parādību saturu, to virzību atbilstoši proletāriskā , sociālistiskā internacionā lisma garam. Arī šīs grāmatas autore, izsacīdama savus spriedumus un vērtējumus, lietojusi jēdzienu < internacio nālistisks » . Tomēr grāmatā lasītājs atradīs gan jēdzienu internacionāls , gan internacionālistisks , jo tie abi sasto pami V. I. Ļeņina darbos¹ un arī tā laika publicistikā . Autorei nebija iespējams viennozīmīgi lietot jēdzienu « tau tība » , kas saskaņā ar pašreiz pieņemto zinātnisko termino loģiju atbilst krievu vārdam « narodnostj » . Laikā pēc Ok tobra revolūcijas šo jēdzienu vēl lietoja kā sinonīmu « na cionālais » (P. Stučka rakstīja par «tautību jautājumu »² ) . Tāpat jēdziens «tautība » grāmatā lietots , lai apzīmētu na cionālo piederību ( « dažādu tautību strādnieki ») , ko šodien zinātniski precīzāk izteiktu jēdziens « nacionalitāte » , taču tas vēl pagaidām latviešu valodā nav ieviesies . Par Latvijas darbaļaužu cīņām un LKP politiku Ok tobra sociālistiskās revolūcijas laikā un pilsoņu kara ga dos ir saglabājusies plaša dokumentāla bāze . Neatsveramu palīdzību pētniekiem sniedz jau pirms 20 gadiem LKP CK Partijas vēstures institūta izdotie dokumentu krājumi « LKP Oktobra revolūcijā » un « Latvijas Komunistiskā partija 1918. un 1919. gadā » ¹ , kā arī Latvijas PSR Zinātņu

1 Sk.: Ļeņins V. I. Raksti, 20. sēj . , 388. 22. sēj ., 319. lpp.; 29. sēj ., 164. lpp. 2 Stučka P. Par Padomju varu Latvijā. R. , 3 Latvijas Komunistiskā partija Oktobra menti un materiāli. R., 1957. 4 Latvijas Komunistiskā partija 1918. un un materiali . R. , 1958. 20

lpp.; 21. sēj . , 90. lpp .; 1958, 131. lpp . revolūcijā . 1917. Doku 1919. gadā . Dokumenti

akadēmijas Vēstures institūta sagatavotie krājumi.¹ Šajos krājumos priekšplānā gan ir dokumenti par jaunas varas organizāciju , cīņu ar iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, pārtikas un agrāro jautājumu. Tomēr publicētie dokumenti dod iespēju saskatīt arī nacionālā jautājuma risināšanas vēsturi un LKP nacionālās politikas kontūras . Jaunās va ras organizācijas procesu , skarot arī nacionālo jautājumu Latvijā pēc Oktobra revolūcijas, apgaismo « Iskolata un tā Prezidija protokoli > »2. Latvijas Komunistiskās partijas principiālo nostāju vi sos svarīgākajos nacionālās politikas aspektos atspoguļo LSD XV , XVI un XVII konferences protokoli un lēmumi un LKP VI kongresa protokoli.³ Aina par LKP nacionālo politiku būtu nepilnīga bez padomju kongresu materiāliem un juridiskajiem dokumentiem . Aplūkojamajai tēmai īpaši svarīgi vēsturiski dokumenti ir Latvijas strādnieku , kareivju un bezzemnieku deputātu padomju kongresa lēmumi Valmierā 1917. g. decembrī , Latgales kongresa rezolūcijas , LSD CK deklarācija jau tājumā par Latvijas nākotni 1918. gadā , Apvienotās Lat vijas Padomju I kongresa materiāli un Latvijas pirmās Padomju Konstitūcijas teksts . Svarīgs avots ir revolucionāru atmiņas . Līdz mūsu die nām ir publicēti vairāki atmiņu krājumi , 4 tomēr arhīvi, to skaitā vispirms LKP CK Partijas vēstures arhīvs , glabā daudzu aktīvo cīnītāju vēsturiskās liecības par notikumiem . Galvenokārt tieši atmiņas devušas iespēju autorei izzināt LKP vietējo organizāciju - Liepājas, Dundagas, Jēkab pils, Limbažu , Vecgulbenes un citu praktisko darbību vācu okupācijas laikā , piemēram, pulciņu sakarus ar vācu zal dātiem , kā arī Latvijas komunistu ikdienas nacionālo poli tiku padomju varas apstākļos 1919. gadā . Nacionālo attiecību izpētē sevišķi svarīgs avots ir preses 1 Октябрьская революция в Латвии . Документы и материалы . Рига , 1957 ; Социалистическая Советская Республика Латвии B 1919 г. и иностранная интервенция . Документы и материалы в двух томах . Рига , 1959—1960. 2 Iskolata un tā Prezidija protokoli . 1917.— 1918 . R., 1973. 3 Latvijas Komunistiskās partijas VI kongresa protokoli. « Spar taks », 1920. 4 1917. gads Latvijā . Revolūcijas dalībnieku atmiņas. R. , 1957 ; Grūst vecā pasaule ... (Oktobra revolūcijas dalībnieku atmiņu krā jums . ) R. , 1957 ; Par Padomju Latviju . Cīnītāju atmiņas. 1918.- 1919. , 1. -2. R., 1958 , 1959. 21

materiāli. To nosaka tēmas specifika . Nacionālo attie cību sfērā liels īpatsvars ir teorētiskajiem uzskatiem, na cionālo programmu vēsturei, idejiskajām sadursmēm. Un periodiskā prese to atspoguļo vairāk nekā cita tipa vēstu res avoti . Periodika parāda vēstures procesu visā tā kon krētībā. LKP periodika izmantota kā svarīgāko vēstures faktu avots . Tieši preses slejās visspilgtāk atspoguļojas partijas politikas aktualitātes , idejiskā cīņa pret buržuā ziskā nacionālisma ideoloģiju un praksi , uzskatu sadursme pašu komunistu vidū. Monogrāfijas sagatavošanai izmantoti KK ( b ) P centrālie izdevumi : > (Valmiera ) , « Ziņotājs » (Jelgava ) , «Vlastj bednoti » , kā arī latviešu buržuāziskos un sikburžuāziskos izdevumus 1917.-1920. gadā . Autore centusies tā laika partijas periodikā saskatīt vēr tējošu attieksmi pret dažādām nacionālās dzīves parādī bām, koncepciju elementus jautājumā par pašnoteikšanos , Brestas mieru , federāciju un citiem LKP nacionālās poli tikas momentiem. Grāmatā izmantoti arī nepublicēti ar hīvu materiāli : LKP CK Partijas arhīva dokumenti , Mar ksisma- leninisma institūta Centrālā partijas arhīva un PSRS Centrālā Valsts Oktobra revolūcijas arhīva ma teriāli .

I nodaļa LIELĀ OKTOBRA SOCIĀLISTISKĀ REVOLUCIJA UN NACIONĀLĀ JAUTĀJUMA RISINĀŠANA LATVIJĀ ( 1917. gada oktobris

1918. gada februāris )

Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija ievadīja jaunu laikmetu nāciju un tautību dzīvē. Ilgus gadus boļševiku partija rūpīgi izstrādāja savu nacionālā jautājuma risinā šanas programmu un izskaidroja darbaļaudīm, ka vienīgi proletariātam ir pa spēkam radīt jauna tipa nacionālās attiecības . Ar pirmajām pastāvēšanas dienām Padomju valdība izbeidza tautu apspiešanas un nacionālā naida ku rināšanas politiku , ko īstenoja carisms Krievijā un ko tur pināja arī buržuāziskā Pagaidu valdība . V. I. Ļeņina per sonā jaunā valdība paziņoja , ka satrieks apkaunojošo pa gātni , ka « ... no šīs pagātnes mēs neatstāsim akmeni uz akmens >> ¹ . Jau paši pirmie jaunās varas soļi pēc Oktobra apvēr suma bija saistīti ar nacionālo jautājumu . II padomju kon gresa dekrēts par mieru uz visiem laikiem noraidīja anek siju politiku , apstiprināja visu tautu patiesās tiesības uz pašnoteikšanos. Dekrēts par zemi lika pamatus krievu strādnieku šķiras savienībai ar pārējo nacionālo novadu zemniekiem. Visnozīmīgākais šī perioda dokuments bija

grupu Erfurtes konferences gaita 1918. gada oktobrī . Spar takieši gatavojās Vācijā dibināt sociālistisku republiku, bija pilni apņēmības izmantot Krievijas pieredzi un radīt visciešāko savienību ar Krievijas Padomju republiku.2 Latvijas Sociāldemokrātijas vadošo iestāžu centieni saistīt revolucionāro kustību Latvijā ar Vācijas proleta riāta cīņām dziļi ietekmēja LSD vietējo organizāciju dar

1 Cīņa, 1918 , 23. sept. 2 Turpat , 5. sept. 120

bības saturu . Jau kopš XX gadsimta sākuma Latvijas ap zinīgie strādnieki labi pazina Kārļa Lībknehta vārdu . Daži zināja viņa lomu Kēnigsbergas prāvā 1904. gadā , kad K. Libknehts kaismīgi aizstāvēja vācu sociāldemokrātus , kuri bija palīdzējuši transportēt uz Krieviju nelegālo lite ratūru krievu un latviešu valodā.¹ Latvijā plaši pazīstama bija Kārļa Lībknehta internacionālistiskā darbība pirmā pasaules kara laikā . Latviešu strēlnieki savā II kongresā 1917. gada maijā sūtīja sveicienus V. I. Ļeņinam un K. Lībknehtam, uzskatīdami viņus par patiesiem strād nieku revolucionāriem vadoņiem . 1918. gadā V. I. Ļeņina rakstos vairākkārt pieminēta « Lībknehta Vācija » - strād nieku Vācija , kura bija gatava nest un nesa upurus Krie vijas revolūcijas labā . Arī Latvijas apzinīgajiem strādniekiem Kārļa Libknehta vārds kļuva par sinonīmu visam revolucionārajam , visam godīgajam Vācijā. F. Mende atmiņās par revolucionāro kustību Limbažos pastāsta raksturīgu epizodi . Pēc Oktobra revolūcijas uzva ras vietējo sociāldemokrātu atzīts vadītājs bijis no cie tuma izlaistais J. Simsons , kuru vēlāk vācu okupanti, ieņe mot Limbažus , 1918. gada februārī nošāva . F. Mende rak sta : « Kad Vācijā Lībknehts tika atsvabināts no cietuma, Simsons jau bij pilsētas galva . Viņš noturēja mītiņu bied rības namā. Visu runu viņš izkliedza pa atsevišķiem vār diem.» Un F. Mende apraksta, kādu neizdzēšamu iespaidu . atstājusi smagas slimības piemeklētā revolucionāra runa. Viņš juties saviļņots par Vācijas un Krievijas strādnieku brālīgo savienību . Savu prieku un saviļņojumu J. Simsons iedvesa arī saviem klausītājiem.2 Visā okupācijas laikā Latvijas Sociāldemokrātijas biedri saglabāja dziļu cieņu pret Vācijas revolucionārā proleta riāta vadoņiem . Tādēļ nerada izbrīnu fakti, ka viens LSD Dundagas organizācijas pulciņš bija nosaukts Kārļa Līb knehta vārdā , bet otram, ko nodibināja 1918. gada sā kumā, deva Klāras Cetkinas vārdu.3 Valkas Strādnieku de putātu padomes laikraksta nosaukums « Sarkanais Karogs >> uzsver savu idejisko tuvību ar Vācijas spartakiešiem, ar 1. Apine I. Latvijas Sociāldemokrātija un nacionālais jautājums, 65.-66 . lpp. 2 LKP CK PVI PÅ, 35. f., 12. apr., 95. 1. , 18. lapa . 3 Turpat, 26. 1., 3., 4. lapa.

121

viņu izdevumu «Die Rote Fahne», Latvju strādnieku pa domju pulku komunistisko frakciju 2. konference no sa vām, kā bija teikts apsveikumā , atbildīgajām sargvietām, kur pulki bija nostādīti Krievijas un vispasaules revolūci jas labā , sūtīja proletārisku biedru sveicienu Vācijas ap zinīgajai strādnieku šķirai tās revolucionārā cīnītāja un priekšstāvja Kārļa Lībknehta personā.2 Latviešu boļševiku partijas organizācijas visu okupāci jas laiku veica sistemātisku revolucionāru darbu vācu ka reivju vidū . Kā LSD CK, tā arī Rīgas komitejas tipogrā fijas kopš 1917. gada rudens iespieda lapiņas vācu ka reivjiem. Aktīvi šajā virzienā darbojās A. Bērce -Arājs , J. Šilfs -Jaunzems, S. Berģis , A. Jansone -Brauna , J. Mi rāms un citi LSD biedri.³ « Labi izdrukātas proklamācijas latviešu un vācu valodā mums nāca laukā kā pīrāgi un tika labi ... izplatītas, » rakstīja savās atmiņās viens no nelegālās tipogrāfijas darbiniekiem J. Zirnītis - Žilinskis.4 LSD « Spartaka » grupa savās lapiņās vācu kareivjiem raksturoja un izskaidroja vācu virspavēlniecības rīcību , atklāja ierindas karavīriem vācu imperiālistiskās armijas briesmu darbu pilnīgu ainu okupētajā Baltijā , centās viņos modināt neapmierinātību ar savu virsnieku un ģenerāļu politiku. «Mūs nebiedē jūsu draudi ! » saucās 1918. gada janvārī nodrukātā lapiņa , kurā stāstīts par 8. armijas virspavēlnieka ģenerāļa Kirhbaha izdoto pavēli, saskaņā ar kuru nāve draudēja ikvienam mierīgam iedzīvotājam , kurš iedrošinātos kaut kādā veidā kritizēt vācu militārās iestādes. LSD organizācija griezās pie vācu kareivjiem: «... Klusējiet un mirstiet no bada ! To prasa junkuru un varasvīru intereses ! Klusējiet un cīnieties asiņainās kaujās paši pret saviem šķiras brāļiem ―――― krieviem, latviešiem , frančiem , angļiem ...» Lapiņas beigās kareivji tiek aici nāti sniegt brālīgu roku revolucionārās Krievijas strād niekiem.5 Spītējot okupantu draudiem un represijām, LSD organi zācijas sarīkoja masu demonstrācijas un mītiņus Rīgā 1918. gada 6. janvārī un 3. februārī . Ar 3. februāra de

1 Vestermanis M. Ar Lībknehta Vāciju, 46. lpp . 2 Latvijas Komunistiskā partija 1918. un 1919. gadā . Dokumenti un materiāli, 148. lpp. 3 LKP vēstures apcerējumi, 1. d. , 376. , 378. lpp . 4 LKP CK PVI PA, 35. f., 12. apr., 108. 1. , 73. lapa. 5 LKP CK PVI bibliotēkas lapiņu fonds . 1918, № 26.

122

monstrāciju Rīgas darbaļaudis protestēja ne vien pret Lat vijas aneksiju , bet arī izteica savu solidaritāti ar streiko jošajiem Vācijas un Austroungārijas strādniekiem. Savā lapiņā vācu kareivjiem « Uz ielas, nost karu ! » LSD « Spar taka » grupas Rīgas organizācija aicināja vācu kareivjus pievienoties Rīgas darbaļaudīm. Pārdaugavā vācu ka reivji arī piedalījās strādnieku gājienos un mītiņos.2 Oku pācijas varas iestādes lietoja ieročus, tika lietas strādnieku asinis , un speciāli izdotajā lapiņā LSD « Spartaka » grupas Rīgas organizācija atkal un atkal apelēja pie vācu ka reivju darba cilvēku apziņas . « ... Vai patiešām jūsu strād nieciskā šķiras apziņa tiktāl iemidzināta un patriotisma māņos saistīta , ka to nespēj atmodināt tagadējās lieliskās proletariāta cīņas ? » teikts lapiņā.³ Svarīga tēma , ko plaši risināja vācu kareivjiem domātās lapiņās, bija informācija par revolucionārajiem notiku miem Vācijā un Austrijā , piemēram, par vareno masu po litisko streiku Austroungārijā 1918. gada 14. – 21 . janvārī . Kareivjus aicināja atgriezties dzimtenē, kur briest izšķi roši notikumi un kur strādnieku lietai noderētu viņu mili tārās zināšanas :. « ... Atpakaļ uz Vāciju cīņā ar im periālistiem, palīgā austriešu biedriem un visas pasaules proletariātam, kas cīnās pret kapitālismu ... » 4 LSD vietējās organizācijas centās ietekmēt vācu kara vīrus ne vien ar iespiesto , bet arī ar dzīvo vārdu , uzņemt ar tiem tiešus sakarus. Latvijas Sociāldemokrātijai šāda pieredze bija jau kopš 1905. gada revolūcijas laika , kad ne vienā vien gadījumā latviešu sociāldemokrātiem izdevās ietekmēt cariskās armijas soda ekspedīcijas nodaļas kaza kus un dragūnus . Taču šoreiz uzdevums izrādījās grūtāk veicams . Jau kopš 1917. gada rudens pie LSD CK pastā vēja īpaša « zaldātu sekcija » , bija arī sakari ar vācu ka reivjiem karaspēka daļās , tomēr viss darba smagums vācu kareivju vidū bija jāuzņemas LSD biedriem pašiem. Stin grās militārās disciplīnas žņaugi 8. armijā , karavīru sa stāva biežā maiņa sakarā ar karaspēka vienību pārvieto šanu bija nopietni šķēršļi , kuri neļāva izveidot okupantu armijā pastāvīgu organizāciju tīklu . Gandrīz nepieejami revolucionārajai propagandai bija 1 2 3 4

LKP CK PVI bibliotēkas lapiņu fonds, 1918, № 36. LKP vēstures apcerējumi , 1. d., 379. lpp . LKP CK PVI bibliotēkas lapiņu fonds, 1918, № 37. Turpat, № 40.

123

virsnieki un apakšvirsnieki, kuriem armijā bija privileģēts stāvoklis . Cita lieta ierindnieki no vienkāršo ļaužu vi dus, kas pilnā mērā izjuta karaklausības grūtumu . Tie «... pret iedzīvotājiem izturas sirsnīgi un lād savus slep kavas ―――――― imperialistus . Vispār šai daļā nomanāms stiprs rūgtums un nemiers ar pašreizējo stāvokli. Bieži vien zal dāti sarunās ar iedzīvotājiem izteic savas simpātijas Krie vijas revolūcijai un atzīst , ka viņi ir bijuši par ieroci vācu imperialistu rokās pie Latvijas okupēšanas ...» ¹ - rak sturoja noskaņojumu vācu armijā korespondence no oku pētās Latvijas . Tuvojoties 1918. gada rudenim un saasinoties revolucio nārajai krīzei Vācijā, manāmi revolucionizējās arī vācu armijas kareivji . LSD Dundagas organizācijai bija sakari ar jūras krastā izvietotās karaspēka vienības kareivjiem un matrožiem. Tie ielaidās politiskās sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem un deva viņiem lasīt vācu avīzes ; tas bija stingri aizliegts . Vācu karavīri kritizēja Ludendorfu , Hin denburgu un pašu Vilhelmu II.2 Jau 1917. gada beigās 8. armijas vienībās bija kareivju dezertēšanas gadījumi . No 1917. gada 9. oktobra līdz 15. decembrim Rīgas kara gubernators bija publicējis 18 pavēles par Rīgas guberņas robežās notikušajiem dezertēšanas gadījumiem. 1918. gada sākumā atsevišķas vācu karavīru grupas bēga uz Padomju Krieviju un veselas vienības atteicās braukt uz Rietumu fronti.3 Sakari ar vācu karavīriem vēlāk deva LSD organizāci jām iespēju sagādāt ieročus priekšā stāvošajām bruņota jām cīņām. To, piemēram, savās atmiņās atzīmē LSD Kul dīgas organizācijas biedri . Veselus vagonus ar ieročiem nodeva vai pārdeva Rīgas strādniekiem vācu karavīri 1918. gada novembra beigās.5 Pēc novembra revolucionārajiem notikumiem Vācijā LSD organizācijas centās saistīties ar vācu kareivju pa domēm Latvijā un ietekmēt to darbību . Lapiņa «Visiem vācu zaldātiem», kas iespiesta 1918. gada 13. novembrī, sa turēja aicinājumu dibināt kopīgas vācu kareivju un strād 1 2 3 4 5 124

Krievijas Cīņa, 1918, 18. sept. LKP ČK PVI PA, 35. f., 12. apr. , 26. 1., 4. lapa . Vestermanis M. Ar Lībknehta Vāciju, 57. —58. lpp. LKP CK PVI PA, 35. f. , 12. apr., 120. 1. , 3. lapa. Vestermanis M. Ar Libknehta Vāciju, 68. lpp.

nieku padomes Latvijā . 1918. gada 17. novembrī iespies tajā lapiņā « Uz cīņu ! » LSD Rīgas komiteja konstatēja, ka vācu kareivju padomes Rīgā jau nodibinātas , taču ar no žēlu atzīmēja, ka vācu karavīrus joprojām žņaudz vecās militārās disciplīnas važas un « arī jaundibinātās kareivju padomes ne vienmēr atrod kopīgu valodu ar strādnie kiem ...»². Kareivju padome Rīgā darbojās jau kopš 1918 . gada 12. novembra.3 Valkā 1918. gada 16. - 18 . novembrī tika ievēlēta Strādnieku deputātu padome, kura sāka izdot avīzi « Sarkanais Karogs >> tobrīd vienīgo legālo revolu cionāro avīzi Latvijā. « Sarkanā Karoga» saturs atspogu ļoja visai sarežģīto Strādnieku padomes attiecību vēsturi ar Valkas un Valmieras kareivju padomēm. Kareivju depu tātu padomes kavējās izdot atļaujas strādnieku sapulcēm , atteicās izsniegt ieročus Valkas padomei vietējās apsardzī bas vajadzībām u. tml. J. Birkenfelds atmiņās stāsta, ka no Tallinas Valkā ieradās Igaunijas buržuāziskās valdības pilnvarotais ieroču saņemšanai no vāciešiem. Pēc Valkas Strādnieku padomes enerģiska protesta Kareivju padome baltigauņiem ieročus nedeva , bet nedeva tos arī Strādnieku padomes organizētās milicijas apbruņošanai.5 Ierindas ka ravīru liela daļa simpatizēja Krievijas revolūcijai un bol ševikiem , bet vadību kareivju padomēs pārņēma šeidema nieši , tie bija stāvokļa noteicēji . Par revolucionārās cīņas orgāniem šīs padomes nekļuva . To atzīmēja arī LSD CK savā vēstulē «Vācijas « Spartaka savienībai »» 1918. gada decembrī, apsveikdama spartakiešus sakarā ar revolūciju Vācijā un raksturodama stāvokli Latvijā.7 Taču galvenais neapšaubāmi bija tas , ka vācu virspa vēlniecība vairs nevarēja paļauties uz savu karaspēku . Arī šīs kareivju padomes gribēja palikt neitrālas un tātad at teicās būt vietējo kontrrevolucionāro spēku aktīvi palīgi.8 «Rigasche Zeitung» 1918. gada decembrī ziņoja , ka Rīgā notiek karaspēka apmaiņa un līdzšinējais vācu garni zons tiekot nomainīts ar vairāk uzticamu garnizonu , jo 1 LKP CK PVI bibliotēkas lapiņu fonds, 1918, № 9. 2 Turpat, № 16 . 3 Krievijas Cīņa, 1918, 24. nov. 4 Sarkanais Karogs , 1918, 8. dec.; 11. dec . 5 Par Padomju Latviju . Cīnītāju atmiņas. 1918.- 1919 . , 1. daļa, R., 1958, 149. lpp. S 6 Komunists, 1919, 7. janv. 7 LKP 1918. un 1919. gadā, 188. lpp . 8 Krievijas Cīņa, 1918 , 24. nov.

125

iepriekšējais kļuvis revolucionāri noskaņots.¹ V. I. Ļeņins saskatīja tā visa likumsakarīgu raksturu , teikdams , ka « re volūcijas apspiešanu sarkanajā Latvijā , Somijā un Ukrainā Vācija samaksāja ar armijas demoralizāciju . Vācijas sa kāvi Rietumu frontē ievērojamā mērā radīja tas , ka vecā armija Vācijā vairs neeksistē. »2 Arī P. Stučka rakstīja , ka vēl « neviena vācu karaspēka daļa nav izgājusi cauri Rīgai , nesasirgdama ar latviešu lieliniecisma sērgu » ³. Imperia listiskās Vācijas pilnvarotajam Latvijā A. Vinnigam , kā viņš pats rakstīja , bija pilnīgi skaidrs , ka vācu kareivju lielum lielais vairākums nebūs piedabūjami cīnīties pret boļševikiem . Tieši tāpēc arī radās nepieciešamība veidot t. s . dzelzs divīziju no vācu okupācijas armijas brīvprātī gajiem. Latvijas Sociāldemokrātijas neatlaidīgie centieni revolucionizēt 8. vācu armijas karavīrus — un tā bija viņu internacionālistiskās darbības neatņemama sastāvdaļa vācu okupācijas apstākļos - neapšaubāmi bija viens no faktoriem, kas paātrināja likumsakarīga procesa norisi .

4. §. LSD cīņa pret latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību viltošanu 1918. gada rudenī spēji mainījās starptautiskie apstākļi un Vācijas okupētie apgabali nokļuva gluži jaunā situā cijā . Iezīmējās Vācijas nenovēršamā militārā sakāve un revolūcijas tuvošanās Vācijā. Okupēto apgabalu komunis tisko organizāciju konference Maskavā 19. -24 . oktobrī izvirzīja okupēto apgabalu partijas organizācijām uzde vumu gatavot strādnieku masas cīņai par proletariāta dik tatūras iekarošanu. LSD pārstāvis konference A. Berce Arājs ziņoja par latviešu boļševiku plaši izvērsto revolu cionāro darbu un gatavību cīņai.5 Visu Latvijas Sociāldemokrātijas 1918. gada rudenī izdoto materiālu vadmotīvs bija doma par nenovēršami briestošo starptautisko revolūciju . Visi « Cīņas » ievadraksti jau 1918. gada septembrī runāja par starptautiskās revo 1 Komunists, 1919, 5. janv . 2 Ļeņins V. I. Raksti, 28. sēj . , 65. — 66 . lpp. 3 Stučka P. Par Padomju varu Latvijā, 48. lpp. 4 Štrauss V. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija, 139., 140. lpp. 5 LKP vēstures apcerējumi , 1. d. , 395. –396. lpp. 126

1

lūcijas perspektīvām un Latvijas komunistu uzdevumiem.¹ «... Mēs netaisām nacionālu revolūciju , mēs cīnāmies par starptautiskās sociālistiskās revolūcijas uzvaru , »² atgādi nāja «Krievijas Cīņa» . Tomēr priekšplānā tobrīd izvirzījās notikumi Vācijā. P. Stučka savās «Vēstulēs no Berlīnes>> 15. oktobrī, minēdams daudzus faktus par Vācijas strād nieku revolucionārās aktivitātes pieaugumu , neapstrīdami pierādīja , ka trūkstot « ... tikai tās sniega piciņas , kas lai iesāktu to lavīnu, kurai jāsadragā stiprākā vara saulē ...»³. Par sociālistiskās revolūcijas izredzēm Vācijā Latvijas sociāldemokrāti runāja ar sajūsmu , jo saprata, ka tad beigsies « Krievijas revolūcijas izolācijas laikmets » ¹ . LSD vadībai gan LSD CK Latvijā, gan Krievijas Bi rojam Maskavā bija pilnīgi skaidrs, ka « revolūcija Vā cijā pavērs Latvijas strādniecībai jaunas izredzes , bet Vācijas militārā sakāve nozīmēs spēku pārgrupēšanos im perialistu nometnē un imperiālistu kopēju fronti pret so ciālistisko Krieviju »5. LSD XVII konferences lēmumā « Par tagadējo stāvokli un partijas uzdevumiem» stāvokļa sav dabība raksturota šādi : Rietumos briest sociālistiskas re volūcijas, bet aktivizējas arī starptautiskā kontrrevolūcija , pie tam sakarā ar Vācijas sakāvi « ... divu imperiālistu koalīciju vietā paliek vieni anglo- amerikāņu imperia listi ...». Okupēto apgabalu proletāriešu galvenais uzde vums ir nokratīt okupācijas režīmu un savas buržuāzijas varu ... bruņotas sacelšanās ceļā , lai savienotos ar so ciālistisko Krieviju , iekams nav ieradušās angļu - amerikāņu imperiālistu bandas ...» . Šajā trauksmes pilnajā 1918. gada rudenī Latvijā viena pēc otras tika projektētas divas valstis — muižnieciskā Baltijas valsts un buržuāziskā Lat vijas valsts. Baltijas valsts būtu monarhistiska un no Vācijas pilnīgi atkarīga province . Vācijas ķeizars Vilhelms II 1918. gada 22. septembrī atzina Vidzemi, Igauniju , Rīgu un Samsalu par patstāvīgiem, brīviem apgabaliem . Tas bija reakcio

1 Cīņa, 1918, 5. sept.; 23. sept. 2 Turpat, 15. okt. 3 Stučka P. Rakstu izlase, 2. sēj . R., 1978 , 266. lpp. 4 Cīņa, 1918 , 21. nov. 5 Krievijas Cīņa, 1918 , 6. okt. 6 LKP kongresu, konferenču CK plēnumu lēmumi, 1. d., 195. lpp.

rezolūcijas

un

127

nāro virsslāņu mēģinājums saglabāt savu varu Baltijā arī tādā gadījumā, ja Vācijas militārais un politiskais stā voklis mainītos . Latvijas visreakcionārākie elementi baltvācu muižniecības un latviešu buržuāzijas pārstāvji (F. Veinbergs , A. Krastkalns un citi ) izstrādāja Baltijas valsts projektu , saskaņā ar kuru Baltijas konstitucionāli monarhistiskā valsts joprojām atrastos okupantu kara spēka apsardzībā . Reakcionāru nolūks bija norobežot Bal tiju no Krievijas revolūcijas , radīt pret to aizsargvalni .' Tā būtu vergu valsts, paziņoja avīze « Spartaks » un pie vērsa Rīgas strādnieku uzmanību tam, ar kādu sulainisku padevību latviešu buržuāzijas pārstāvji palīdzēja vietējiem junkuriem nospēlēt « pašnoteikšanās» komēdiju . LSD do kumentos uzsvērts , ka visiem šāda rakstura projektiem ne būs ilgs mūžs , jo savu vārdu drīz teiks Baltijas darba tauta.2 Par 1918. gada 17. novembrī Latvijas buržuāzisko par tiju nodibināto Tautas padomi, 18. novembrī proklamēto 6 . Smags bija Latvijas saimnieciskais stāvoklis pēc vācu okupācijas varas likvidācijas . Latvijas KP presē tika pub licētas Padomju Latvijas Statistikas komisariāta ziņas par 1 Millers V., Stumbiņa E. Latvijas pirmā Padomju Konstitūcija, 147. lpp. 2 Padomju varas konstitucionālie akti Latvijā . R., 1957, 128. lpp. 5 История национально - государственного строительства в CCCP. 1917-1972, T. 1. M., 1972, c. 212. 4 LKP CK PVI PA, 83. f ., 1. apr., 5. 1., 22. lapa . 5 Turpat, 2. 1., 21. lapa. 6 Turpat, 5. 1. , 21. lapa . 185

iedzīvotāju skaitu Rīgā 1919. gada 1. maijā . No 507 tūk stošiem 1913. gadā tas bija samazinājies līdz 212 tūksto šiem. Arī Jelgavā iedzīvotāju skaits bija samazinājies uz pusi . No 512 pagastiem 140 pagasti , kas atradās piefron tes joslā, bija pilnīgi nopostīti.2 Pēc Darba komisariāta datiem , Rīgā 1919. gada sākumā bija 12 tūkst. bezdarb nieku, Jelgavā - 3 tūkstoši . 30-45 % tīrumu stāvēja ne apstrādāti un neapsēti.³ Tādas bija ilgstošās karadarbības , rūpniecības evakuācijas , iedzīvotāju izceļošanas un oku pantu saimniekošanas sekas . Krasi bija samazinājies darbaspējīgo , jauno cilvēku skaits . Plaši zināmi P. Stučkas rūgtuma pilnie vērtējumi par Rīgu 1919. gada janvārī . Tā esot atgādinājusi sirmgalvju patversmi, bet fabriku strād nieki bijuši tērpti ubagu skrandās . Tādi paši bija arī lat viešu strēlnieku pirmie iespaidi , ienākot Rīgā : « ... Sakum puši darba rūķi , vecīši , vecītes, pusaudži bālām sejām . »5 Un tomēr padomju vara ar cerībām raudzījās nākotnē un aicināja darba cilvēkus stāties pie darba . Tikko nodibi nātā jaunā vara pavisam droši varēja paļauties, pirmkārt , uz Latvijas strādnieku revolucionāro apziņu , disciplinētību un cīņas rūdījumu un , otrkārt, uz citu padomju republiku palīdzību . « Cīņas » 1919. gada 29. janvāra numurā lasām ļoti svarīgus apsvērumus par Latvijas rūpniecības atjau nošanu: « Pirms pasaules kara izcelšanās Rīga bija viena no lielākām rūpniecības pilsētām Krievijā . Zīmīga bija šī rūpniecības uzplaukšana uz zemes stūrīša , kurš no dabas nebija apbalvots nekādām sevišķām bagātībām . Vienīgā balva, ko daba bija likusi Rīgas rūpniecības šūpulī, bija viņas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis : osta, Daugava, beidzot , dzelzceļa līnijas, kuras šeit ražotos priekšmetus izvadāja pa visām Krievijas daļām. »6 LKP izvirzīja tautai plašu saimnieciskās darbības programmu . P. Stučka jau savā runā Valkas darbaļaužu mītiņā 22. decembrī, bet vē lāk savā plašajā rakstā « Mūsu programma » aicināja uz jauna valsts aparāta veidošanu , rūpniecības nacionalizā ciju un novada industrializāciju , darba ražīguma kāpinā

1 Komunists, 1919, 14. maijs . 2 Krastiņš J. Padomju varas atjaunošana Latvijā. - Grām.: 1919. gads Latvijā, 9.— 10 . lpp . 3 Treijs R. Sociālistiskās celtniecības jautājumi Padomju Latvijas presē 1919. g. pirmajā pusē. - Gram.: 1919. gads Latvijā, 87. lpp. 4 Stučka P. Par Padomju varu Latvijā , 383. lpp . 5 Latvju strēlnieku vēsture, 2. sēj . , 2. d . M. , 1934, 19. lpp . 6 Cīņa, 1919 , 29. janv . 186

jumu . P. Stučka pamatojās uz nelokāmu pārliecību , ka pastāvēs cieša vienotība ar Krievijas Federāciju . « Mēs labi saprotam, ka mazajā Latvijā nevar nodibināties atsevišķa saimniecība ...»¹ rakstīja P. Stučka un citā vietā uzsvēra: «. . . Lai neaizmirstam, ka mēs neesam vieni : ar mums stāv lielā Padomju Krievija , ar mums drīz stāvēs Lībknehta Vācija . Tā ir mūsu ciešākā pārliecība . »² P. Stučka bija pārliecināts, ka sociālisma celtniecība dažādās valstīs nav iedomājama tad , ja šīs valstis orientēsies tikai uz saviem spēkiem, tikai uz nacionālās ekonomikas iespējām . Viņš paredzēja , ka agrāk vai vēlāk sāksies sociālistisko zemju sadarbība un šādas sociālistisko valstu apvienības ietvaros vajadzēs ņemt vērā kā nacionālās , tā arī internacionālās ekonomiskās intereses . P. Stučka uzskatīja , ka sociālistis kajām valstīm pirmām kārtām nepieciešams apvienoties ap Padomju Krieviju un katras atsevišķas republikas , arī Lat vijas saimniecisko plānu saistīt ar visas savienības ekono misko darbību.3 Tautu neatlaidīgā tieksme uz vienību ar Padomju Krie viju bija dziļi likumsakarīga . Tās pamats bija kopēja re volucionāra cīņa , mērķu vienība , tradicionālais darba dali jums starp Krievijas rajoniem , strādnieku šķiras daudz nacionālais sastāvs , kā arī ārkārtīgi lielas grūtības un resursu trūkums . Apstākļi prasīja apvienot visus spēkus un, savstarpēji palīdzot , brālīgi sadalīt trūcīgos resursus , kādi vēl bija republiku rīcībā . Apvienotās Latvijas I padomju kongress rezolūcijā par attiecībām pret Krieviju uzdeva «... Latvijas Padomju val dībai izstrādāt pamata noteikumus par savstarpējām attie cībām starp Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku un Latviju , izejot no Latvijas darba tautas vien prātīgas atziņas , ka Latvijai ar Padomju Krieviju jādzīvo visciešākā brāļu savienībā ...» 4 . Ukrainas Padomju valdī bas 1919. gada 28. janvārī pieņemtajā deklarācijā šādā pašā sakarā pieminēta arī republiku savstarpējo attiecību sociālistiska federācija.5 forma

1 Stučka P. Par Padomju varu Latvijā , 61. lpp . 2 Turpat, 95. lpp . 3 Gērķis K., Kirtovskis J. P. Stučkas ekonomiskie uzskati, 86. 87. lpp. 4 LKP 1918. un 1919. gadā, 226. lpp . 5 История национально -государственного строительства в СССР . 1917-1972, T. 1 , c. 163.

187

Sakaru KK ( b ) P . GK nodrošināja stabilitāti un V. I. Ļeņina principiālā konsekventā nacionālā politika . VCIK savā 1918. gada 25. decembra lēmumā atzina Lat vijas , Lietuvas un Igaunijas padomju republiku neatka rību.¹ V. I. Ļeņins , no visas sirds priecādamies par vareno padomju kustību² Baltijā , īpaši uzsvēra , ka komunisti grib tikai «... nāciju brīvprātīgu savienību , — tādu savie nību ... kas būtu dibināta uz pilnīgāko uzticību , uz skaidru brālīgās vienības apzināšanos , uz pilnīgi brīvprā tīgu vienošanos »³ . Liela nozīme bija tam , ka KSFPR Kon stitūcija paredzēja autonomo apgabalu apvienošanu uz demokrātiskā centrālisma pamata. Konstitūcijas tapšanas stadijā tika noraidīti decentralizācijas projekti.ª Attiecības starp republikām veidojās atbilstoši tā laika revolucionārajai praksei . Taču jau pašā sākumā bija skaidrs, ka sakari ar citām padomju republikām nebūs ārējie sakari parastajā , vecajā nozīmē. LKP presē atzī mēja, ka ar ārējo tirdzniecību domātas tikai attiecības ar kapitālistiskajām valstīm, bet ne ar padomju republi 5 kām . P. Stučka šajā sakarā rakstīja : «Visi vecie jēdzieni par starptautiskām attiecībām nomirst , zīmējoties uz Pa domju Republiku savstarpējām attiecībām ... Padomju Re publiku starpā mēs esam neatkarīgi un tomēr uz ciešāko saistiti. Tā ir problēma , kuru izšķirt mācēja un varēja tikai proletariāts.»6 Vēsturiskie dokumenti liecina, ka starptautisko attiecību formas bija visdažādākās . Sakaru attīstībai tika veidotas dažādas komisijas - pastāvīgas vai arī tikai uz laiku, kāda sasāpējuša jautājuma atrisināšanai . KSFPR Tautas Komisāru Padome 1919. gada 27. martā nolēma dibināt komisiju ar Augstākās Tautas Saimniecības Padomes un jauno republiku pārstāvju līdzdalību , lai palīdzētu brālīgo republiku rūpniecības atjaunošanā un iedzīvotāju apgādē.? 1 LKP 1918. un 1919. gadā, 199. lpp . 2 V. I. Ļeņins par revolucionāro kustību Latvijā. R., 1969, 309. lpp. 3 Turpat, 343. lpp. 4 Куличенко М. И. О налаживании государственныхвзаимоотно шений народов Страны Советов в 1917—1919 гг. - В кн.: Проб лемы государственного строительства B первые годы Советской власти , с. 129. 5 Komunists, 1919, 1. marts. 6 Stučka P. Par Padomju varu Latvijā, 135. lpp. 7 Советская Латвия в 1919 году. Документы и материалы, т. 1 , c. 338-339.

188

Plaši tika praktizēta apmaiņa ar pilnvarotajiem pārstāv jiem, kuru uzdevums bija operatīvi koordinēt republiku va došo iestāžu darbību . Savi pārstāvji republikās bija KK ( b) P CK un KSFPR TKP, un savukārt republiku pār stāvji centrā palīdzēja kārtot dažādus saimnieciskus jau tājumus . Latvijas Padomju valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā bija latviešu nacionālo lietu komisārs K. Gailis , Saimniecisko jautājumu kārtošanai ar centru izvirzīja J. Mežiņu . Uz Ukrainu pārtikas sagādes lietās dažādos laikos ar ļoti plašām pilnvarām tika deleģēti R. Eihe un vēlāk R. Endrups . Finansu komisārs Roberts Kārkliņš tika 1919. gada oktobrī komandēts uz Maskavu sakarā ar nau das jautājumu kārtošanu.¹ Republiku valdību , republiku TKP priekšsēdētāju līmenī tika risināti galvenie politiskie un militārie jautājumi , kā arī kārtotas finansiālās attiecības . Jau 1918. gada 30. de cembrī KSFPR TKP sēdē, ko vadīja V. I. Ļeņins , pēc J. Staļina ziņojuma pieņēma lēmumu piešķirt Latvijas Pa domju valdībai aizņēmumu 20 milj . rubļu apmērā.2 KSFPR valdība no 1918. gada novembra līdz 1919. gada janvārim piešķīra Padomju Latvijai aizdevumus, kuru kopējā summa pārsniedza 220 milj . rubļu.3 Telegrammā uz P. Stučkas vārda tika paziņots KSFPR TKP 1919. gada 12. novembra lēmums piešķirt Padomju Latvijas valdībai 200 milj . rubļu lielu avansu . Tiesa , visu šo prāvo summu Padomju Latvija nepaspēja saņemt un izlietot . Plaši attīstījās lietišķi starpresoru saimnieciskie sakari . Visi Padomju Latvijas komisariāti bija nodibinājuši sakarus ar attiecīgajiem Krievijas Federācijas komisariā tiem. Padomju Latvijas Iekšlietu komisariāts uzturēja re gulārus sakarus ar KSFPR IeTK visos kārtējā darba jau tājumos , saskaņoja darbību un apmainījās ar pārstāv 5 jiem. Tieslietu komisariāts saskaņoja visus principiālos jautājumus un savas darbības pamatā lika Krievijas Fe derācijas dekrētu par vienotu tautas tiesu.6 Pilnīgā kon taktā ar Krievijas Federācijas Centrālo statistikas pārvaldi darbojās Padomju Latvijas Statistikas komisariāts , atzīs 1 2 3 4 5 6

LKP CK PVI PA, 31. f. , 1. apr. , 21. 1. , 116. lapa. ЦПА ИМЛ , ф . 19 , оп. 1 , ед. хр . 240, л . 2 . Treijs R. LKP 1919. gadā , 86. lpp . LKP CK PVI PA, 83. f. , 1. apr., 4. 1. , 65. lapa. Turpat, 2. 1. , 23. lapa. Turpat, 24. lapa.

$189

tot, ka nepieciešama vienota valsts statistikas sistēma vi Gluži tāpat strādāja muitas , sās padomju republikās . dzelzceļa un pārtikas sagādes orgānu darbinieki. Dzelzceļa transporta stāvoklim bija ārkārtīgi liela no zīme sakaru uzturēšanai ar citām republikām . Vagonu un platformu Latvijā netrūka , toties lielas grūtības sagādāja lokomotīvju remonts un malkas sagāde. Lietošanas gata vībā esošās lokomotīves atradās nepārtrauktā kustībā , no drošinot satiksmi un saimnieciskos sakarus ar Padomju Krieviju.2 1919. gada pavasarī tika nospraustas Latvijas dzelzceļa robežas un Latvijas Padomju valdība adminis tratīvi un politiski pārvaldīja Latvijas teritorijā esošos dzelzceļus . Tomēr ar Padomju Krievijas transporta iestā dēm pastāvēja cieši sakari , tika saskaņoti , piemēram, pār vadājumi , it īpaši tie, kas skāra Krievijas Federācijas intereses . Lai saskaņotu darbu un izstrādātu kopēju trans porta politiku, Latvijas Satiksmes ceļu komisariāta pār stāvis ar padomdevēja balsstiesībām piedalījās Krievijas Federācijas Satiksmes ceļu komisariāta kolēģijas sēdēs .* Dzelzceļa transporta darbā bija vēl ļoti daudz neatrisinātu jautājumu . Darbu traucēja ierēdņu sabotāža , transporta politika prasīja lielāku centralizāciju.5 Dažu resoru un iestāžu funkcijas un kompetences bija saskaņotas tik cieši , kā to prasīja kara laika apstākļi. 1919 . gada maijā krita Rīga un Padomju valdība pārcēlās uz Rēzekni. Latvijas Padomju valdība 1919. gada 23. augusta sēdē pieņēma lēmumu par Kara komisariāta statusu Lat vijā . Nolikuma 10. punkts paredzēja, ka Latvijas kara komisārs ir KSFPR militāro iestāžu pārstāvis Latvijā un kārto militāro un civilo iestāžu un organizāciju attiecības.6 Jāņem vērā ne vien kara laika apstākļi , bet arī tas , ka pirms diviem mēnešiem , 1919. gada 1. jūnijā , bija pieņemts VCIK dekrēts par visu padomju republiku militāro spēku apvienošanu . 1919. gada otrajā pusē, kad padomju vara pastāvēja vairs tikai Latgalē un stāvoklis bija ļoti drau dīgs , tika izstrādāts projekts par Latvijas Tautas Saim niecības Padomes un Padomju Krievijas Tautas Saimniecī

1 2 3 4 5 6 190

LKP CK PVI PA, 83. f. , 1. apr . , 2. 1. , 49. lapa . Drizulis A., Krastiņš J. Cīņa par padomju varų Latvijā, 262. lpp . Cīņa, 1919, 19 .febr . ( Pielikums . ) LKP CK PVI PA, 83. f. , 1. apr., 2. 1. , 20. lapa. Turpat, 5. 1. , 58. lapa . Turpat, 2. 1. , 19. lapa .

bas Augstākās Padomes ciešāku saliedēšanu . Projektā ir tēze , ka Latvijas Tautas Saimniecības Padomei ir apga bala tautas saimniecības padomes statuss , ka tā pieskaņo jas TSAP darbības sistēmai , saglabājot veselu virkni īpat nību . TSAP ietver Latviju savas apgādes sfērā.¹ Viens no vissarežģītākajiem saimnieciskās dzīves jautā jumiem tobrīd bija pārtikas jautājums . Jaunās varas rokās nebija nekādu pārtikas krājumu , un darbatauta cieta badu. Latvijas Pārtikas komisariāts ar R. Eihi priekšgalā atbil stoši kara komunisma politikas raksturam veica veselu virkni ārkārtēju pasākumu : ieviesa valsts labības mono polu , stingru uzskaiti un kontroli pār visām pārtikas re zervēm apriņķos , panāca taisnīgu trūcīgo pārtikas devu sadali iedzīvotājiem . Ar 1919. gada 10. janvāra dekrētu tika noteikts obligāts vienreizējs pārtikas nodoklis - vi siem lauku māju īpašniekiem par stingrām valsts cenām bija jānodod 6 pudi labības no katras desetīnas zemes. Tomēr gaidītos rezultātus nodoklis nedeva , jo budži to sa botēja. Padomju vara bija spiesta ķerties pie budžu labi bas pārpalikumu rekvizīcijas.2 Liela nozīme bija strādnieku kooperatīviem un kopgaldiem darba vietās . M. Krustiņ sone savās atmiņās raksta , ka partijas un padomju aktīva virtuvē valdības namā pie viena galda ēdis gan valdības galva P. Stučka , gan arī visi tehniskie darbinieki . Visi ēduši vienu un to pašu un no šīm pusdienām arī pārtikuši.³ Šādos apstākļos neatsverama nozīme bija brālīgo re publiku palīdzībai . Krievijas valdība un V. I. Ļeņins zināja par Latvijas darbaļaužu bēdīgo stāvokli . V. I. Ļeņins savā runā Maskavas Padomes plēnumā norādīja , ka Latvijā masas pārdzīvojušas tādu postu , « ... par kādu Maskavas. strādniekiem nav ne jausmas » . Tādēļ KSFPR Pārtikas tautas komisariāts jau 1919. gada 16. janvārī sūtīja rīko jumu Simbirskas guberņas Pārtikas komisijai nekavējoties gādāt labību tikko atbrīvotajai Latvijai un Igaunijai.5 Vi sos preses izdevumos atrodam daudz ziņu par pārtikas produktu un citu vērtību apmaiņu starp republikām . Vis plašāk šāda vērtību apmaiņa Latvijai izvērsās ar Padomju LKP CK PVI PA, 83. f. , 1. apr., 2. 1 ,. 22. lapa. 2 Drizulis A., Krastiņš J. Cīņa par padomju varu Latvijā, 248. lpp . 3 Par Padomju Latviju . Cīnītāju atmiņas, 1. d . R. , 1958 , 342. lpp . 4 Ļeņins V. I. Raksti, 29. sēj . , 223. lpp. 5 Советская Латвия в 1919 году . Материалы и документы, т. 1 , c. 306. 191

REN

Krieviju un Padomju Ukrainu . R. Treijs raksta par spe ciāli nodibinātu komisiju rūpniecības preču apmaiņai starp Latviju, no vienas , un Ukrainu un Krieviju , no otras pu ses . Uz noslēgto līgumu un vienošanās pamata Latvija saņēma no Krievijas labību, manufaktūru , petroleju , no Ukrainas ― labību , akmeņogles, cukuru . Latvija savukārt sūtīja dzelzs izstrādājumus (izkaptis, arklus , naglas ) , pa pīru un dažus pārtikas produktus ( zivis un dārzeņus ) .2 No Ukrainas pienāca 100 vagonu ar pārtiku marta bei gās ,³ 60 000 pudu labības aprīļa sākumā ( 10 000 pudu at stāja Rīgā, pārējo izdalīja apriņķiem ) 4, 35 vagonus akmeņ ogļu no Ukrainas Latvija saņēma aprīlī , un vēl bija sagai dāmi 60 vagoni. Latvija nosūtīja īsā laikā 32 vagonus dažādu preču.5 Tika noslēgts līgums arī ar Turkestānu . No Latvijas tika paredzēts sūtīt medikamentus , lauksaim niecības mašīnas un citas preces, bet no Turkestānas kokvilnu , ādas , ziepes , zivis un žāvētus augļus.6 Padomju Latvijas valdības pilnvarotie pārstāvji paši brauca uz Ukrainu un Krieviju sakarā ar pārtikas sagādi . || 1919. gada pavasarī ar plašām pilnvarām vest sarunas un slēgt līgumus pārtikas sagādes jautājumos uz Ukrainu tika sūtīts R. Eihe. 1919. gada aprīlī viņš ziņoja no Uk rainas, ka jau nosūtīti 150 vagoni ar pārtiku un sagatavoti ie 474 vagoni. O. Kārkliņš LČIK 1919. gada 18. augusta [ sēdē ziņoja, ka šādas no Latvijas sūtītas pārtikas sagādes grupas Ukrainā un Krievijā darbojas visu laiku , taču to F darbību kavē pilsoņu kara apstākļi un satiksmes ceļu bē dīgais stāvoklis . Tieši Rīgas atstāšanas brīdī pienāca liels labības sūtījums, kas nokļuva balto rokās . Tomēr Rīgas t atstāšana šo darbu nepārtrauca . 1919. gada vasarā un ru 2 denī R. Endrups turpināja vadīt pārtikas sagādi Ukrainā, ⁹ P bet R. Eihe tika sūtīts kā Latvijas Padomju valdības piln varotais uz Maskavu KSFPR Pārtikas tautas komisariāta rīcībā.10 F

192

S ›S

1 Treijs R. LKP 1919. gadā , 68. lpp . 2 Жизнь национальностей , 1919, 9 марта ; 23 марта . 3 Treijs R. LKP 1919. gadā , 118. lpp . 4 Komunists, 1919, 6. apr. 5 Известия ВЦИК , 1919 , 3 апр . с Жизнь национальностей , 1919 , 6 апр . 7 LKP CK PVI PA, 31. f. , 1. apr., 62. 1. , 24. lapa ; Komunists, 1919 , 17. apr. 8 LKP CK PVI PA, 83. f . , 1. apr., 1. l . , 5. lapa . 9 Turpat, 31. f ., 1. apr ., 21. 1. , 68. lapa . 10 Turpat , 34. lapa .

1

1

Rakstot par republiku saimnieciskajiem sakariem , tā laika prese un dokumenti visbiežāk nosauc šos sakarus par preču apmaiņu . Republiku pilnvarotie pārstāvji tika dēvēti par tirdzniecības pārstāvjiem.¹ Patiesībā tā nebija tirdzniecība un preču apmaiņa mūsdienu izpratnē, bet tieša produktu apmaiņa . Kara komunisma apstākļos nepastāvēja tirdzniecība un naudas aprēķini . Republikas un to piln varotie pārstāvji noslēdza divpusējus līgumus vai arī ci tādi vienojās par materiālo vērtību apmaiņu . Šādas apmai ņas pamatā nebija naudas aprēķinu , tā bija republiku sav starpēja palīdzība . Attiecību būtību ļoti precīzi raksturoja P. Stučka, norādot , ka Krievija « ... cieš trūkumu pati, bet tomēr mums palīdz . Mums jāaizdod pretim, neskatoties uz savu trūkumu , daudz ļoti vajadzīga ... Biedra pakalpo jums pret biedra pakalpojumu ! >2 » Saimniecisko sakaru veidošanā vajadzēja pārvarēt zinā mas ne tikai objektīva ( saimniecības sabrukums , kara laika apstākļi , pieredzes trūkums) , bet arī subjektīva rak stura grūtības, kas bija saistītas ar dažu darbinieku nepa reiziem uzskatiem par republiku savstarpējo attiecību rak sturu . Tūlīt pēc Latvijas atbrīvošanas tās teritorijā iebrauca vairāki dažādu KSFPR resoru pārstāvji . Viņu rīcībā nebija saskaņas, un tas radīja apjukumu Latvijas saimnieciskā aparāta darbā . P. Stučka ierosināja atsūtīt Padomju Krievijas pilnvaroto pārstāvi , kurš regulētu saim niecisko sakaru attīstību , saskaņojot visus pasākumus ar Latvijas Padomju valdību.³ KSFPR TSAP toreizējais vadī tājs Rikovs pirmajā laikā pēc Latvijas atbrīvošanas brem zēja materiālu sūtīšanu uz Latviju un šajā sakarā izdeva pat īpašu rīkojumu . TSAP savā 1919. gada 13. marta sēdē, noklausījusies Latvijas Padomju valdības pārstāvja J. Me žiņa informāciju , bija spiesta atcelt Rikova rīkojumu ." P. Stučka LKP VI kongresā raksturoja šos faktus kā zi nāmu « berzēšanos » ,5 pamatoti uzskatīja to par nenovēr šamu, jo attiecību pieredzes vēl nav un mums, kā teica

1 История национально- государственного строительства в СССР . 1917-1972, т. 1 , c. 202. 2 Stučka P. Par Padomju varu Latvijā, 147. lpp . 3 Экономическая жизнь, 1919, 16 марта. 4 Treijs R. LKP 1919. gadā , 85. lpp .; LKP CK PVI PA, 31. f., 1. apr., 62. 1., 19. lapa . 5 LKP VI kongresa protokoli, 35. lpp . 13- 504

193

P. Stučka Rīgas pilsētas partijas konferencē 1919. gada 11. maijā, « . . . dabiski jāieaug šinīs attiecībās » ¹ . Grūtības tika pārvarētas, jo to pamatā nebija principiālu domstarpību, KSFPR vadība vienmēr centās uzsvērt krievu komunistu nelokāmo apņēmību veidot savas attiecības ar bijušajām nacionālajām malienēm uz brīvprātības un līdz tiesības pamatiem.2 V. I. Ļeņins ļoti asi nosodīja lielval stiskā šovinisma paliekas vai pat vienkāršas nevērības iz piemēram , Tā , rīcībā. centra darbinieku pausmes V. I. Ļeņins vēstulē V. Antonovam- Ovsejenko prasīja nekavējoties labot kļūdas Sarkanās Armijas daļu pavēl niecības darbībā Ukrainā 1918. gada janvārī un februārī un uzsvēra, ka attiecībās ar nacionālajām republikām va jadzīgs ļoti liels takts.3 Bet P. Stučka savā ziņojumā LKP VI kongresam par Latvijas Padomju valdības darbību at zīmēja , ka tai bija «... jācīnās pret vietēju egoismu vienā pusē un novirzienu birokrātismā otrā pusē» ¹. Par dažām vietējā lokālisma izpausmēm Latvijas saimnieciskā apa rātā rakstīja , piemēram, arī « Komunists » Petrogradā.5 P. Stučka bez aplinkiem minēja visus nesaskaņu gadīju mus, tajā pašā laikā tos nedramatizējot un ne uz mirkli nezaudējot nelokāmu pārliecību , ka attiecības ar KSFPR paliek » paši pirmie vārdi pēc Rīgas krišanas . Tādu komunisti re dzēja savu Latviju un vēl loloja cerību to atkarot prole tariātam , jo Latgalē joprojām pastāvēja padomju vara . Pavisam citādi pret buržuāziskās Latvijas valdību bija jāizturas Padomju Krievijas valdībai . V. I. Ļeņins vienmēr atgādināja vēl pavisam neseno pagātni , kad « carisms, muižnieki , kapitālisti ir žņauguši ļoti daudz nomaļtautu — Latviju, Somiju utt . »³, un uzsvēra , ka Padomju Krievijai « ... jāparāda vislielākā piekāpība , lai tur izkliedētu gad simtu neuzticību, ko radījusi agrākā apspiestība»4. Lielas strādnieku valsts valdībai bija visādā ziņā jārespektē ma zās kaimiņvalsts valdība un ar tālu perspektīvu jāveido diplomātiskas attiecības ar to . V. I. Ļeņins savā runā par partijas Programmu KK ( b ) P VIII kongresā spilgti at ainoja analoģisku situāciju . Viņš atcerējās, ka 1918. gadā bijis spiests laipni spiest roku Svinhuvudam, šim « ... So mijas buržuāzijas pārstāvim , kuram bija bendes loma »5 . Īpašu dramatismu latviešu komunistu attieksmei pret miera sarunām piešķīra viņu satraukums par to LKP biedru likteni, kuri bija palikuši baltgvardu ieņemtajā Lat vijas daļā un bija pakļauti baltajam teroram , kā arī tas , ka latviešu strēlnieku lielākā daļa bija atsaukta no Latvi 1 2 3 4 5

224

Жизнь национальностей , 1920 , 1 февр . Cīņa, 1919, aug. Ļeņins V. I. Raksti, 30. sēj . , 353. lpp . Turpat, 32. sēj ., 123. lpp . Turpat, 29. sēj ., 144. lpp .

jas , cīnījās Dienvidu frontē pret Deņikina armiju un neva rēja sniegt palīdzību Latvijas proletariātam. P. Stučka šajās dienās uzrakstīja rūgtuma pilnas rindas : «Vai tiešām Krievijas proletariāts tanī pat laikā , kad Sarkanās Latvi jas strēlnieki cīnās tālu no dzimtenes, parakstīs mieru ar viņu apspiedējiem dzimtenē? »¹ Latvijas komunisti arī šoreiz prata tikt pāri savām sā pēm un saskatīt miera līguma lietderību . Jau 1919. gada decembrī « Cīņā » bija ievietots P. Stučkas raksts « Par mieru ar Padomju Krieviju », kurā viņš dziļi atsedza Lat vijas buržuāziskās valdības vilcināšanās motīvus un parā dīja, ka Latvijas strādnieku un zemnieku interesēs ir miers ar Padomju Krieviju.2 Miera līguma noslēgšana kļuva likumsakarīga ne tikai no starptautisko attiecību viedokļa vien . Bija mainījies arī iekšējo spēku samērs Latvijā , ko Latvijas komunisti cīņas karstumā nesaskatīja , bet ko vē lāk pilnā mērā atzina.³ K. Ulmaņa valdību 1919. gada ru denī vairs nevarēja uzskatīt par butaforisku , pēc Cēsu kau jām un Bermonta sakāves tā bija nostabilizējusies . Tau tas masas, bezgala nogurušas no ilgstošajām militārajām sadursmēm Latvijas teritorijā , atbalstīja miera noslēgšanu . P. Stučka arī uzsvēra , ka Padomju Krievijas parakstītais līgums patiesībā būs līgums « ... ne ar Ulmaņiem vai kaut kādiem viņa aģentiem, bet ar Latvijas darba tautu pašu »*, un augstu vērtēja V. I. Ļeņina un visas Padomju Krievijas valdības prasmi neitralizēt mazās valstis - Igauniju , Po liju , Latviju un izjaukt Čērčila plānu par 14 valstu kara gājienu.5 Latvijas komunisti, vadīdamies no revolucionārās liet derības, paziņoja , ka ir ar mieru pārtraukt bruņotu cīņu par padomju varu Latvijā, likvidēt Latvijas Padomju val dību un atkāpties no Latgales . P. Stučka arī tagad nešau bīdamies aizstāvēja Latvijas vienības principu : «Latvijas Komunistiskā partija ir vienmēr izteikusies par Latgales apvienošanu ar pārējo Latviju ... Viņa miera gadījumā arī tagad bija par teritorijas atdošanu . Tā viņa krītot ap vieno Latviju ! »6 Aizejot pagrīdē, turpinot savu darbu

1 2 3 4 5 6

Pretim jaunām kaujām, 23. lpp. Cīņa, 1919, dec. Cīņas Biedrs, 1929, № 1—2 (65—66) , 33. — 34 . lpp . Turpat, 1920, 9. janv. Krievijas Cīņa, 1920, 14. sept. Stučka P. Par Padomju varu Latvijā, 536. lpp . 15

504

225

buržuāziskajā Latvijā, Latvijas komunisti saglabāja pār liecību , ka ne uz brīdi nenorims Latvijas strādniecības cīņa pret buržuāzisko republiku , par padomju varu . « Un šinī cīņā ,» rakstīja P. Stučka, «mēs meklēsim ceļus, kā savie noties atkal ar pasaules revolūcijas zemi - Padomju Krieviju . . . » ¹

¹ Pretim jaunām kaujām, 14. lpp.

NOSLĒGUMS

Pasaules revolucionārā procesa nevienmērīgā attīstība ir cēlonis tam, ka noteiktā vēstures posmā ne visiem starp tautiskās strādnieku šķiras pulkiem ir vienādas iespējas atklāt savas revolucionārās potences un līdz ar to dot maksimālu ieguldījumu proletāriskā internacionālisma at tīstībā. Jau K. Markss un F. Engelss norādīja , ka dažādos laika posmos tās vai citas zemes strādnieki tīri objektīvi izvir zās avangarda pozīcijās . V. I. Ļeņins šo ideju attīstīja tā lāk, pierādīdams , ka imperiālisma apstākļos « ... iespējama sociālisma uzvara pirmajā sākumā nedaudzās vai pat vienā atsevišķi ņemtā zemē» ¹ . Šīs zemes strādnieku inter nacionālais pienākums ir parādīt revolucionārās iniciatī vas maksimumu . Vienīgā internacionālistiskā taktika , uz svēra V. I. Ļeņins , ir veikt «... maksimumu no tā, kas realizējams vienā zemē, lai revolūciju attīstītu , atbal stītu , atmodinātu visās zemēs »2 .

Latviešu strādnieku šķirai bija laime un gods būt par visas Krievijas strādnieku šķiras ― pasaules revolucionārā avangarda neatņemamu sastāvdaļu . Kopējā vēsturiskā internacionālā uzdevuma ietvaros Latvijas strādniecībai bija jāveic vesela virkne konkrētu uzdevumu, kurus vēs ture uzlika tieši tai . Tas prasīja patiesu revolucionārās iniciatīvas un pašaizliedzības maksimumu , kā arī īpaši stingru internacionālistisku pārliecību . Internacionālisma galvenais kritērijs ir un paliek revo lucionārā darbība vispirms pašu mājās, cīņa pret pašmāju kontrrevolūciju, kā arī konsekventi internacionālistiska 1 Ļeņins V. I. Raksti, 21. sēj. , 302. lpp. 2 Turpat, 28. sēj ., 263. lpp .

15*

227

rīcība revolūcijas pagrieziena momentos . V. I. Ļeņins uz svēra internacionālisma jauno saturu apstākļos , kad pro letariāts jau ir pie varas : «Ja agrākos laikos mēs propa gandējām ar vispārējām patiesībām , tad tagad mēs propagandējam ar darbu ...»¹ Latvijas komunistu, Latvijas apzinīgo strādnieku inter nacionālisms darbībā spilgti un pārliecinoši izpaudās da žādās kritiskās situācijās 1917.- 1919. gadā. Nopietns pār baudījums latviešu strādnieku un strēlnieku internacionā listiskajai pārliecībai bija Brestas miera noslēgšanas periods no 1917. gada decembra līdz 1918. gada martam. LSD panāca , ka strādniecība izprata Padomju Krievijas bezizejas stāvokli un nepieciešamību uzņemties pazemo jošā miera smagumu, kurš atrāva Latviju no Padomju Krievijas . Savā praktiskajā darbībā LSD vietējās organi zācijas vadījās no atziņas , ka « ... Latvijas liktenis ne drīkst būt par iemeslu kara turpināšanai »² , un atbalstīja boļševiku partijas ļeņinisko kodolu , palīdzēdamas partijai uzvarēt sīkburžuāzisko stihiju . Latviešu strēlnieki savu vēlēto orgānu personā 1918. gada februārī, kad Latvijai draudēja pilnīga okupācija , nešaubīgi izšķīrās par to , ka visas Krievijas revolūcijas interesēs ir jāsaglabā latviešu strēlnieku pulki kā boļše viku partijai uzticīga militāra vienība . Tādēļ netika pie ļauta to demobilizācija vai sadrumstalošana , bet pulki or ganizēti, dodot pretsparu uzbrūkošajam vācu karaspēkam , atkāpās uz Padomju Krievijas teritoriju . Sarežģīta situācija izveidojās 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā , kad pēc vācu okupantu padzīšanas latviešu strādniekiem un komunistiem radās iespēja atgriezties Lat vijā un veidot tur jaunu dzīvi . Bija taču skaidrs, ka ne viens cits nevar viņu vietā padarīt šo darbu - veidot jaunu, sociālistisku Latviju . Šī latviešu komunistu karstā vēlēšanās pēc iespējas ātrāk nokļūt Latvijā ļoti spilgti at spoguļojās Vienas (Janeles ) rakstā « Atgriešanās Latvijā un starptautiskās sociālistiskās revolūcijas fronte», kurā viņa raksta, ka « . . . izmocītā, brāļu asinīm slacītā Latvija » gaida atpakaļ savus dēlus un Krievijā dzīvojošo komunistu uzdevums ir atdot Latvijas «... Lāčplēsim viņa dzīvības spēku , ieliet viņa dzīslās savu svaigo asiņu strāvu » .³ 1 Ļeņins V. I. Raksti, 29. sēj . , 179. lpp. 2 LKP Oktobra revolūcijā . 490.-491 . lpp. 3 Krievijas Cīņa, 1918 , 21. nov. 228

Tajā pašā laikā no Padomju Krievijas nedrīkstēja aiz braukt visi un par katru cenu . No tā neatlaidīgi brīdināja LSD izdevumi un Latvijas proletariāta vadoņi P. Stučka, F. Roziņš un citi, atgādinādami neaizmirst kopējo lietu stāvokli Padomju Krievijā, kur vajadzīgi latviešu strād nieku un latviešu strēlnieku spēki , un tādēļ , rakstīja F. Ro ziņš, « nedrīkst stādīt ... savu māju intereses ... pirmā vietā » ¹ . Arī Vienas (Janeles) jau pieminētajā rakstā šī doma skaidri samanāma . Latviešu komunisti , rakstīja autore, vadās no « internacionālistu apziņas » , jautādami sev, « kur patlaban vairāk vajadzīgi viņu spēki ... »² . Kā zināms, komunistu atgriešanās Latvijā 1919. gadā notika stingri organizēti , un šo darbu pilnībā vadīja LSD CK Krievijas Birojs . Latviešu strēlnieku rīcības galvenais kri tērijs visus šos gadus bija revolucionārais pienākums . Pa domju Latvijas armija 1919. gada janvārī pastiprināja savu palīdzību Padomju Igaunijai sakarā ar tās militāra jām neveiksmēm frontē un Narvas krišanu . « Mēs esam in ternacionālisti » , šajā sakarā rakstīja « Komunists », « ... kā . dēļ mums pirmā vietā jāstāda tā fronte, kur mūsu palī dzība visnepieciešamāka , kauču tas būtu vai Latvijā , Somijā, Ukrainā jeb Igaunijā , vienalga . » ³ Ļoti sarežģītos politiskajos un militārajos apstākļos pēc Rīgas krišanas latviešu strēlnieku kodols saglabāja savu nesatricināmo uzticību proletāriskajam internacionālismam . LKP CK, Latvijas Padomju valdība un Padomju Latvijas armijas Revolucionārās kara padomes aicinājumā Latvijas darba tautai 1919. gada 26. jūnijā izskaidroti Rīgas krišanas ce loņi , bet par latviešu strēlniekiem teikts, ka tie vārda vis tiešākajā nozīmē ir kļuvuši par pasaules proletariāta sarkanās armijas locekļiem.4 Latviešu strēlnieku padomju divīzijas partijas organizā cijas IV konference jau 1919. gada jūlijā savā lēmumā par pašreizējo momentu konstatēja , ka galveno nozīmi sāk iegūt Dienvidu fronte. Divīzijas partijas organizācija ape lēja pie strādnieku šķiriskās , internacionālistiskās apziņas un bija pārliecināta , ka tiem augstākas par visu būs pa domju varas vispārējās intereses.5 1919. gada septembrī , 1 2 3 4 5

Krievijas Cīņa, 1918, 20. nov. Turpat, 21. nov. Komunists, 1919, 24. janv. LKP 1918. un 1919. gadā, 372. lpp . Turpat, 380. lpp.

229

kad Dienvidu frontē izveidojās sevišķi draudoša situācija, Latviešu strēlnieku divīzija atstāja Latgales fronti un de vās uz Dienvidiem pretim uzbrūkošajai Deņikina balt gvardu armijai.¹ Pēc desmit gadiem J. Daniševskis , atskatoties uz varo nīgo 1919. gadu , rakstīja : « Latvijas proletariāts uz laiku pameta savu mazo sociālistisko dzimteni ... lai palīdzētu glābt un nostiprināt savu lielo sociālistisko dzimteni Sociālistisko Padomju Republiku Savienību . »> 2 P. Stučka, raksturodams latviešu strādniecības interna cionālismu darbībā, uzsvēra, ka saites ar visas Krievijas proletariātu bija tik ciešas un tik dabiskas , ka nekādi līgumi nepadarītu tās ciešākas . Viņš rakstīja : « Vai nav mūsu biedri strādnieki kareivju mundieros nesuši uz Krie ―――――― vijas revolūcijas frontes to dārgāko , kas viņiem ir , savu dzīvību! Un bez līguma , bez jebkādas runas ! »³ Atgādinot šos atsevišķos faktus, gribējām parādīt , ka revolucionāro notikumu gadi pēc Lielās Oktobra revolūci jas Latvijas strādniecības vēsturē bija neparasti piesāti nāti ar spilgti internacionālistiskas darbības paraugiem. Katrs nozīmīgs posms proletariskā internacionālisma prakses attīstībā nozīmē jaunu pakāpienu proletariāta po litiskajā domāšanā un tātad ir bāze tālākai internacionā listiskās apziņas attīstībai. 1905. - 1907 . gada revolūcijas laikā Latvijas strādnieku šķiras apziņā notika lēciens no tīri emocionāli psiholoģiskās šķiras solidaritātes uztveres uz strādnieku šķiriskās solidaritātes dziļākas jēgas iz pratni politisko lozungu , politiskās programmas līmenī . Laika posmā pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūci jas Latvijas strādnieku šķiras avangarda internacionālis tiskā apziņa sasniedza jaunu kvalitāti . Aktīvā līdzdalība revolucionārajos notikumos , revolucionārā jaunrade deva prasmi uztvert nacionālo pieredzi kā pasaules revolucio nārā procesa neatņemamu sastāvdaļu . Tas , ka Latvijas komunistos , strēlniekos un apzinīgajos strādniekos nostiprinājās skaidra apziņa , ka viss Latvijā notiekošais ir neatņemama daļiņa no vispasaules proleta riāta cīņas pret starptautiskā kapitāla spēku , bija LSD— LKP CK, partijas izdotās periodiskās preses un dažādās 1 Bērziņš V. Latviešu strēlnieki cīņā par Padomju Latviju 1919. gadā , 231. lpp . 2 Cīņas Biedrs , 1929, № 1-2 ( 65-66) , 34. lpp . 3 Stučka P. Rakstu izlase, 2. sēj . , 469. lpp . 230

formās veiktā ideoloģiskā darba rezultāts . Latvijas prole tariāts apzinājās sevi par starptautiskā proletariāta sa stāvdaļu un strādnieku visu labāko tradīciju mantinieku . Šādu nostāju īpaši uzsvēra partija . Pašās pirmajās dienās pēc strādnieku bruņotās sacelšanās uzvaras Rīgā rakstā «Kritušie komunāri » « Cīņa», rakstīdama par 1919. gada 2. un 3. janvārī kritušajiem cīnītājiem, uzsvērti dēvēja tos par komunāriem pēc analoģijas ar Parīzes komunāriem.¹ 1919. gada 14. janvārī viņus svinīgi apbedīja vienā no Rīgas laukumiem, un tas ieguva Komunāru laukuma no saukumu . LKP vadītāji stiprināja apzinīgo strādnieku internacio nālistisko pārliecību , izgaismodami katru jaunu notikumu Baltijas teritorijā sakarā ar starptautiskajiem notikumiem. Tā tas bija Brestas miera sarunu laikā , tā bija 1918. gada novembrī, kad latviešu buržuāzija steidzās proklamēt « ne atkarīgo» republiku , un tā bija visos krasajos vēstures pagriezienos, kādu šajā trauksmainajā laikā bija daudz . Arī baltgvardu frontālā uzbrukuma sākumu 1919. gada februārī J. Daniševskis savā rakstā «Uzbrukums sociālis

tiskajai Latvijai » saistīja ar imperiālistiskās buržuāzijas stratēģiju Eiropā.2 Izpratni par Latvijas notikumu ciešo sakaru ar pasaules. revolūciju centās dot arī LKP vietējās organizācijas un vietējie izdevumi 1919. gadā . « Sarkanais Karogs » Valkā ar lielu gandarījumu rakstīja , ka Latvijas proletariāts 1919 . gada pavasarī ir apturējis starptautiskās kontrrevolūcijas uzbrukumu sociālistiskajai Krievijai.³ LSD Ventspils organizācijas konferences lēmums 1919. gada 30. jan vārī skanēja šādi : «Mūsu uzdevums veicināt internacionā les nostiprināšanos un vispasaules proletariāta apvienoša nos un uzvaru .» Tā pati doma vijās cauri Madlienas Gaismas un Malienas organizācijas konferenču lēmumiem 1919. gada februārī , LKP Darba jaunatnes savienības I kongresa rezolūcijai par pašreizējo momentu un Pa domju Latvijas Armijas komunistiskās organizācijas III konferences lēmumiem.6

1 2 3 4 5 6

Cīņa, 1919, 14. janv. Turpat, 22. febr. Sarkanais Karogs , 1919, 13. apr. LKP 1918. un 1919. gadā , 244. lpp . Turpat, 279. lpp. Turpat, 261. lpp. 231

Protams, būtu pārsteidzīgi šos apgalvojumus attiecināt uz visu strādnieku masu, bet avangardam 1919. gadā bija izveidojusies apbrīnojami skaidra izpratne par savu vietu kopējā cīņā, par Sarkanās Latvijas internacionālo pienā kumu pret sociālistisko Krieviju . Avangarda pārliecības spēks aizrāva arī plašākas masas . Tādēļ 1919. gada jan vārī Latvijā vērojama tik vienprātīga reakcija uz Vācijas komunistu vadoņu K. Libknehta un R. Luksemburgas nogalināšanu . It visur notika masu mītiņi un sēru demon strācijas . Valkā jau nākamajā dienā pēc ziņas saņemša nas 1919. gada 20. janvārī notika gājiens , mītiņš Lu gažu laukumā un sapulces vairākās baznīcās , kur komu nistu vadītāji visās vietējās valodās skaidroja Vācijas revolūcijas nozīmi . Tāpat gluži likumsakarīgi Latvijā kļuva plaši pazīstami starptautiskā proletariāta vadoņu vārdi . Daugavpilī darbojās Kārļa Marksa vārdā nosauktais klubs, Preiļos - Volodarska klubs.2 Ir zināms fakts , ka 1918. gada 27. decembrī Rozenmuižas pagasta iedzīvotāju sapulce pieņēma lēmumu nosaukt pagastu V. I. Ļeņina vārdā.3 LKP Darba jaunatnes savienības pulciņi nolēma saukties K. Libknehta un R. Luksemburgas vārdā. Rīgas I rajona pulciņš un Jelgavas darba jaunatnes pulciņi pie ņēma K. Lībknehta vārdu , bet jaunatnes pulciņš « Da ― dzis» Rozas Luksemburgas vārdu.4 Šajos faktos saskatāma likumsakarība - Latvijas strād nieku aktīvā līdzdalība revolucionārajos notikumos, in ternacionālistiskās darbības plašā praktiskā pieredze vei cināja viņu internacionālistiskās apziņas izaugsmi . Tas , ka strādnieki un sarkanie latviešu strēlnieki skaidri re dzēja savu ikdienas pūliņu sakaru ar pasaules revolucio nāro procesu, bija šīs apziņas jauna brieduma pakāpe . Tā vairs nebija empīriska pieeja , bet gan teorētiska vai vis maz , raugoties stingri reālistiski , šādas teorētiskas pieejas stabili elementi . Ideoloģijai savukārt ir atgriezeniska iedar bība uz revolucionāro procesu . Internacionālistiskās apzi ņas jaunais līmenis, kas bija LKP neatlaidīgas darbības rezultāts , kļuva par tālākas revolucionārās jaunrades sti mulu . Avangarda internacionālistiskās apziņas kvalitatīvi jaunā pakāpe nozīmēja , ka no internacionālistiskās audzi

1 2 3 4

232

Komunists, 1919, 26. janv. LKP 1918. un 1919. gadā , 390. lpp. Turpat, 418. lpp . Heniņš A. Oktobra jaunā gvarde, 125., 126. , 134. lpp.

nāšanas objekta tas pārvēršas par tās subjektu . Tas attie cās arī uz latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Jau 1917 . gadā latviešu strēlnieku lielā revolucionārā aktivitāte sais tījās ar viņu idejisko ietekmi strādnieku un bezzemnieku masās Latvijā. 1917. gadā latviešu strēlnieki bija ne vien militārs spēks , bet arī īpaši labi saliedēts , organizēts un disciplinēts politisks spēks . Iskolastrels , pulku komitejas un strēlnieku pulku partijas organizācija aktīvi piedalījās Rīgas Strādnieku deputātu padomes un Vidzemes Bezzem nieku padomes darbā, agrārā un pārtikas jautājuma risi nāšanā.¹ 1918. gads ļoti daudz deva latviešu strēlnieku politiskajā rūdījumā un viņu internacionālistiskās pārliecības nostip rināšanā. 1919. gadā latviešu strēlniekiem, kam aiz mu guras bija cīņas dažādās pilsoņu kara frontes Sarkanās Armijas sastāvā kopā ar krievu strādniecības labākajiem pārstāvjiem, pēc atgriešanās Latvijā bija kvalitatīvi jauna loma . Latviešu strēlnieku kodols attiecībā pret Latvijas darbatautu 1919. gadā patiesi kļuva par internacionālis tiskās audzināšanas subjektu . Strēlnieki darba cilvēku acīs bija lepnuma un atdarināšanas objekts, paraugs , kā savie not internacionālo un nacionālo uzdevumu pildīšanu . Imperiālistiskās buržuāzijas ideologi visai bieži ir pār metuši komunistiem nacionālo interešu ignorēšanu . Ne skaitāmas reizes tikusi falsificēta K. Marksa un F. Engelsa tēze « Strādniekiem nav tēvzemes », iztulkojot to tā , it kā komunisti atstāj novārtā tēvzemes intereses . Ļoti tradi cionāli, tikai novedot parasto buržuāzisko apgalvojumu līdz kailai metafiziskai shēmai , latviešu buržuāziskais filo zofs F. Zālītis 1918. gadā rakstā « Nacionālisms un sociā lisms » pūlējās pierādīt , ka sociālisms izaugot tikai no nemantigo materiālajām interesēm un cīņu sociālajām tieksmēm , turpretī mantīgo , materiāli nodrošināto pilsoņu interešu lokā esot arī garīgās vērtības un tādēļ arī nacio nālie centieni esot viņu monopols.2 Viens no mūsdienu bur žuāziskās emigrācijas ideologiem U. Ģērmanis , rakstot par latviešu boļševiku nostāju nacionālajā jautājumā 1917 . gadā , apgalvo : « Pēc lielinieku domām , revolūcijas izraisī tās plašās nacionālās kustības ... apdraudēja proletariāta 1 Kaimiņš J. Latviešu strēlnieki cīņā par Oktobra revolūcijas uz varu, 167. - 168. lpp. 2 Jaunā Latvija, 1918 , № 3, 182. — 183 . lpp .

233

internacionālo sadarbību un kavēja revolucionārās s.-d. cīņu par cilvēces atbrīvošanu no kapitālisma važām .» >! Tā ir klaja nepatiesība . Boļševiki nekad tā nedomāja un kopš KSDSP pastāvēšanas pirmajiem gadiem paredzēja ļoti radikālu nacionālā jautājuma risināšanas programmu, bet malieņu tautu nacionālās kustības lūkoja ietvert ko pējā revolucionārās cīņas gultnē . Pati Lielā Oktobra so ciālistiskā revolūcija apvienoja vienā varenā straumē gan proletariāta sociālo kustību pret kapitāla varu , visas tau tas demokrātisko kustību , zemnieku tieksmi pēc zemes un arī agrāk apspiesto malieņu tautu nacionālās atbrīvošanās kustību . Nacionālā un internacionālā dialektika pasaules revolu cionārajā procesā , nacionālā un internacionālā savstarpē jās attiecības komunistu politikā arī tagad paliek viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām . « Par internacionālis tiskas politikas centrālo jautājumu Ļeņins uzskatīja na cionālā un internacionālā pareizu savienošanu proletārisko partiju, visu revolucionārās kustības pulku darbībā , »2 teikts PSKP CK tēzēs sakarā ar V. I. Ļeņina 100. dzimša nas dienu . Komunisti stingri vadās no sen pārbaudītas un vēstures pieredzē daudzkārt apstiprinātas pārliecības , ka internacionālisms nekad nav atstājis novārtā tautu nacio nālās intereses. Atziņas par nacionālā un internacionālā saskaņošanu ļoti uzskatāmi atspoguļojās 1917. - 1919 . gadā gūtajā Lat vijas proletariāta un Latvijas KP pieredzē. LSD panāca pašnoteikšanās tiesību realizēšanu pēc Oktobra sociālistis kās revolūcijas , īstenoja Latvijas autonomiju , ar likumu noteica nacionalitāšu līdztiesību un dzimtās valodas lieto šanu skolās , panāca latviešu etnisko teritoriju apvieno šanu . Latviešu strādniekiem un strēlniekiem pati padomju varas nodibināšana visā Latvijas teritorijā 1919. gadā un neatkarīgās republikas veidošana vienlaikus bija nozīmīgs internacionāls un nacionāls uzdevums. Nacionālā un internacionālā dialektika atsevišķas perso

nības līmenī izpaudās kā tās šķiriskās un nacionālās paš apziņas izaugsme vienlaikus . Sociāli aktīvai personībai ar skaidru šķirisku apziņu piemīt arī spilgti izteikta , taču ne hipertrofēta nacionālā pašapziņa . Padomju Latvijas apzi

1

1

}

Treji Vārti, 1977, № 61 , 11. lpp. 2 PSKP CK tēzes sakarā ar V. I. Ļeņina 100. dzimšanas dienu . R., 1970, 63. lpp. 234

1

nīgie strādnieki un sarkanie latviešu strēlnieki izjuta lep numu par savu veikumu , jo izprata Latvijas lomu un vietu pasaules revolucionārajā procesā . Latviešu strēlnieki , aiz stāvēdami Padomju Latviju pret starptautiskās kontrrevo lūcijas spēkiem, apzinājās savu internacionālo pienākumu , bet, karojot ar Deņikina baltgvardiem tālu prom no dzim tās puses , neaizmirsa nacionālo pienākumu pret Latvijas darbatautu . Viņi bija skaidras šķiriskas apziņas un spil gtas nacionālās pašapziņas paudēji . Latgales iedzīvotāju aktīvākajai, rosīgākajai daļai , kura jau 1919. gadā paspēja iekļauties jaunajā dzīvē, acīm redzami līdztekus viņu šķi riskajai apziņai auga un nostiprinājās nacionālā pašap ― ziņa skaidra apziņa par savu piederību pie latviešu tau tas , kura devusi manāmu ieguldījumu pasaules revolucio nārajā pārveidošanā . LKP nacionālās politikas panākumi 1917. - 1919 . gadā nav atraujami no nacionālā jautājuma pilnīgas un galīgas atrisināšanas attīstīta sociālisma periodā . Viss , ko ierosi nāja Latvijas komunisti un ko īstenoja padomju varas or gāni toreiz, tika turpināts un guva piepildījumu pēc pa domju varas atjaunošanas Latvijā 1940. gadā . LKP darbība 1917. - 1919 . gadā lika pamatus nacionālās ekonomikas un latviešu sociālistiskās kultūras attīstībai , internacionālistiskās ideoloģijas nostiprināšanai darba ļaužu apziņā . Pēc būtības tie bija pirmie soļi latviešu sociālistiskās nācijas veidošanas virzienā , tās aizsākums . Liels LKP nacionālās politikas sasniegums bija Latgales apvienošana ar pārējiem latviešu novadiem formāli ju ridiska 1917. gada decembrī un jau pilnīgi reāla , faktiska 1919. gadā . Patiesa un pilnīga latviešu sociālistiskās nāci jas konsolidācija ap strādnieku šķiru , latviešu sociālistis kās nācijas vispusīgs uzplaukums brālīgajā PSRS tautu saimē mūsdienās ir toreiz aizsāktā piepildījums . 1917. gada oktobrī latviešu tauta pirmo reizi savā vēs turē guva iespēju realizēt pašnoteikšanās tiesības . Kā autonoma Padomju Krievijas daļa Latvija pastāvēja dažus mēnešus pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras un 1919. gadā veselu gadu attīstījās kā neatkarīga sociālis tiska padomju republika . Vienlaikus jau pilsoņu kara ap stākļos veidojās republiku federatīvās attiecības , dažādu nacionalitāšu darba cilvēku principiāli jauni sakari . V. I. Ļeņins jau pirms revolūcijas paredzēja , ka sociālisms radīs « ... jaunas , augstākas cilvēku kopdzīves formas , kad

235

jebkuras tautības darbaļaužu masu likumīgās vajadzības un progresīvās tieksmes pirmoreiz tiks apmierinātas inter nacionālā vienībā ...»¹. Tikai attīstītā sociālistiskā sabiedrībā , pastāvot sociāli šķirisko attiecību un nacionālo attiecību jaunajai brieduma pakāpei , mūsu zemē izveidojās augstāka tipa internacio nālā kopība, sociālistisko nāciju un tautību sociālpolitiska un garīga vienība - padomju tauta. Padomju Latvijas pilsoņi skaidri apzinās , ka reālā so ciālisma sasniegumi sakņojas Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas ievadītajās pārmaiņās, bet mūsu plaukstošā re publika, kā teikts LKP CK pirmā sekretāra A. Vosa refe rātā LKP CK un LPSR Augstākās Padomes svinīgajā sēdē, kas bija veltīta 60. gadskārtai kopš padomju varas nodibināšanas Latvijā , « ... ir 1917. - 1919 . gada Padomju Latvijas slaveno revolucionāro tradīciju likumīga manti niece un turpinātāja »² . 1 Ļeņins V. I. Raksti, 21. sēj ., 21. lpp . 2 Voss A. Brālīgajā PSRS tautu saimē ―― pa sociālisma un ko munisma ceļu. Padomju Latvijas Komunists, 1979, № 2, 18. lpp .

1

i

SATURS

I nodaļa. Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija un nacionālā 1918. jautājuma risināšana Latvijā ( 1917 gada oktobris gada februāris ) . I. §. Latvijas Sociāldemokrātijas nostādne nacionālajā jau tājumā . 2. §. Latvijas Sociāldemokrātija - leniniskās nacionālās po litikas īstenotāja Latvijā . 3. §. Latvijas Sociāldemokrātija un Brestas miers II nodaļa. Latvijas Sociāldemokrātija - pret vācu okupantu varu vērstās nacionālās atbrīvošanās kustības vadītāja . 1. §. Latvijas jautājums vācu okupācijas laikā . 2. §. Latvijas Sociāldemokrātijas internacionālistiskās audzi · nāšanas darbs . 3. §. Latvijas Sociāldemokrātijas un vācu sociāldemokrātu internacionālistiskie sakari • 4. § . LSD cīņa pret latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību viltošanu III nodaļa. LKP nacionālā politika Latvijas Sociālistiskajā Pa domju Republikā 1918.- 1920. gadā . 1. §. LKP nostāja Latvijas neatkarības jautājumā 2. §. Nacionālie momenti LKP praktiski politiskajā darbā 3. §. Latgales jautājums 1919. gadā . 4. §. Padomju Latvijas draudzība un sadarbība ar Padomju Krieviju un citām padomju republikām 1919. gadā . 5. §. Nacionālās attiecības un LKP ideoloģiskais darbs Noslēgums

57

Priekšvārds Ievads .

23

24 44 59 75 75

99 113 126

139 139 155 169 182 201 227

Институт истории партии при ЦК КП Латвии Филиал Института марксизма -ленинизма при ЦК КПСС И. Апине НАЦИОНАЛЬНАЯ ПОЛИТИКА КОММУНИСТИЧЕСКОЙ ПАРТИИ ЛАТВИИ Октябрь 1917 года - январь 1920 года Издательство «Авотс» Рига 1980 На латышском языке Ответственный редактор А. Хофрате Художник Г. Грамолина

،

ИБ Nr. 231 Latvijas KP CK Partijas vēstures institūts PSKP CK Marksisma-leninisma institūta filiāle

Ilga Apine LATVIJAS KOMUNISTISKĀS PARTIJAS NACIONĀLĀ POLITIKA 1917. gada oktobris ― 1920. gada janvāris Redaktore Z. Valle Mākslinieciskais redaktors E. Garkevičs Tehniskā redaktore I. Soide Korektore I. Čerņevska Nodota salikšanai 29.02.80. Parakstīta iespie šanai 16.06.80. JT 00223. Formāts 84 × 108/32. Tipogrāfijas papīrs Nr. 1. Literatūras gar nitūra. Augstspiedums. 12,6 uzsk. iespiedl .; 14,50 izdevn. 1. Metiens 1000 eks. Pasūt. Nr. 504. Cena 1 rbl . 20 kap. Izdevniecība «Avots» , 226047 Rīgā , Padomju bulv. 24. Izdevn . Nr. 42/Sp-358. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdz niecības lietu komitejas tipogrāfijā « Cīņa» , 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Apine I. Latvijas Komunistiskās partijas nacionālā poli ― tika . 1917. g . okt. 1920. g. janv. R.: Avots , — 1980. 237 lpp . — LKP CK Partijas vēst . inst . PSKP CK Marksisma - leninisma inst . filiāle. Vēstures zinātņu doktore, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas ko respondētājlocekle Ilga Apine šajā grāmatā aplūko ļoti svarīgu LKP darbības sfēru leniniskās nacionālās politikas īstenošanu Latvijā 1917.- 1920 . gadā . Šī grāmata ir agrāk iznākušās I. Apines sarakstītās monogrāfijas « Latvijas Sociāldemokrātija un nacionālais jautājums» turpinājums. 10203-42 3KP1 (L) -7.80.0902060000 A 66.61 (2L) M 803 ( 11 ) -80

Ap 340

2

23

10